Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 28. Augusts 2016

Tur divu ielu krustā stāv mājiņa. Maza, zaļa, no koka dēļiem celta un pagalam sašķiebusies mājiņa. Jumts tai vairākkārtīgi lāpīts ar melnu ruberoīdu, ap pagalmu apjoztā sēta drusku sagāzusies uz iekšu, bet logos vējo sniegbalti mežģīņu aizkari. Aizkari pavērās un es kautri ieskatījos logā. Istabu sienas rotāja koši zaļas tapetes ar dzīvnieciņiem, iespējams, Disneja mikipelēm, bet virtuves plaukti bija pilni ar dažnedažādākā izmēra burciņām, kurās visticamāk glabājas garšvielas un zāļu tējas, bet varbūt pat buramās zālītes, jo mājiņa tikpat labi varētu būt arī uz vistas kājas un piederēt kādai riebējai.
Bet te netālu ir ar zaļu, no greiziem dēļiem sasistu sētu ieskauta bordo krāsas māja ar koši rozā piebūvi un balti krāsotiem logu rāmjiem. Krāsa nedaudz nolupusi, dārzā pār sētu liecas kāršrozes. "Latgales sēta", es katru reizi nodomāju, iedama tai garām. Tikai blakus tai slienas lielveikals, kas allaž atsit atpakaļ realitātē.
Mani plosa ziņkārība, man gribas ielūkoties šajos logos, gribas iekāpt iekšā un redzēt, kādi cilvēki tur dzīvo, kādus ēdienus viņi ēd, kādas skumjas viņus māc, par ko viņi priecājas. Man gribas apskatīties viņu traukus virtuvē un kas viņiem glabājas pieliekamajā. Varbūt viņiem ir virtuves krūzītes ar smalku osiņu un meža zemenīšu vai ziedu attēlu? Man ļoti patīk tādas krūzītes. Varbūt viņiem ir dakšiņas un nazīši ar apaļo metāla spalu, bet varbūt spali ir pat izrakstīti?