Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 28. Oktobris 2014

Nāku mājās, kā vienmēr godīga un tikla, no veikala ar visai nepievilcīgu sarkano rimi maisiņu, kurā iegādāts dienišķais viskijs, tfu, maize, protams, MAIZE, kad negaidīti tieku uz ielas uzrunāta angļu mēlē. Man galvā jau izskrien cauri dažādas versijas par to, kādu ielu cilvēks lūgs viņam kartē parādīt. Tā vietā kungs stādas priekšā kā Fatih (turks), sakot, ka redzējis mani no pretējās ielas puses. Smuka es esot un forša frizūra man esot, viņš šeit, Rīgā, strādājot, saku "cool, good for you" - es arī šeit strādāju... Tad vinš aicina iedzert, es atsaku, tad viņš aicina iedzert sestdien pa dienu, ja man tas tīkot labāk (ooo, kāds džentlbeņķis - PA DIENU!!!, nodomāju), jo tad viņš būšot lamīgākais vīrs, kāds pa zemes virsu staigājis. (Nu, jā, pēc kniebiena jau visi ir laimīgākie vīri, kādi pa zemes virsu staigājuši.) Atvadoties viņš mani skūpsta uz vaigiem pa trīs lāgi (jo tā Turcijā darot!). Tad viņš mani apkampj (jo arī tā Turcijā pieņemts izdarīties ar cilvēkiem, kas patīk) - apkampiens bija stipri par ilgu, viņš atstāja uz manis savu smaržu, pē...
Tā lūk, ja vien gribētu, tik ātri un viegli man nekad neviens kniebiens nebūtu nācis - atliek iziet uz ielas, pat krogu nevajag. Jēzus.

Jāsaka gan, ka trakas lietas notika arī piektdienas naktī Teātra bārā. Coito ergo sum pārceļas no Vecpilsētas uz Rajona krogiem.
Jāsāk būs vilkt nikāba, vai ziniet.