Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 14. Marts 2014

Ir tādi brīži, kas sašķoba ticību cilvēcei, un ir tie, kas atgriež cerību. Lūk, mājupceļā no stacijas pulksteņa līdz Rajonam šajā saulainajā, pavasarīgajā pēcpusdienā, kad tik lasīt Timofejevu (vai jebko citu) un mazliet pārlaimīgi un rimti sūkt alu vai vīnu, sastapu divus nedaudz no ceļa nomaldījušos īpatņus, kas par guļvietu bija izvēlējušies ietvi. Īpatni iepretim stacijai jau modināja vīri formastērpos. Tomēr uz Manas Ielas, kas, jā, jā, krustojas ar Avotu ielu un, jā, jā, ir makten tuvu Lienes ielas Rajonam, gulēja vēl viens. Jūtat? Ticība cilvēces cēlumam strauji krītas. Viņš gan izskatījās visai komfortabli, bet nemiers tomēr mani dīdīja - ja nu nosals, ja nu aizrīsies ar vēmekļiem u.c. tikpat cēlas lietas. Piezvanīju, izsaucu policiju. Teicās tūliņ būt. Un, lūk, mēs nonākam līdz brīdim, kas sniedz atkal cerību, ka viss jau nav tik traki - nāk aiz manis ļaudis, izvilkuši jau klausules. Saku - nevajag, nevajag, jau izsaucu. "Ā, tad labi! Paldies Jums!" Gājām līdz manām mājām kopā runājoties.