Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 17. Decembris 2013

Darba produktivitāte šodien ir nevis nulle, bet -117, bļa. Nemaz nerunājot par to, ka "radošais potenciāls", kas dabiskā stāvoklī tā jau ir tuvu nullei, pēdējās pāris dienas arī ir -117. Tam visam pa virsu (vai varbūt izrietoši un paralēli) man gribas būt konstantā reiboņa stāvoklī (un es diezgan labi to realizēju). Nu, jūs taču zināt to patīkamo sajūtu, kad pirkstu galos pārādās mazas tirpas un silts trulums, kad acīs kļūst spīdīgas, un tu pats to jūti un patiesībā baudi. Un kad prāts kļūst dezorientēts un sāk klejot pats savā nodabā, kur tam tīk. Jūtat? Ir taču labi, vai ne? Lūk, un ir brīži, kad gribas šīs sajūtas uzturēt vienmērīgā, nepārtrauktā līmenī un intensitātē vismaz vairākas dienas. Bet kalpošana nācijai tam visam pamatīgi traucē.

Šņabis ar smiltsērkšu sulu, starp citu, ir lielisks. Patiesībā šobrīd jebkas, kā promiļu saturs pārsniedz 20 vienības, ir lielisks. Un Ziemassvētki - man nekas cits nav sakāms, kā vien - PIEDRĀZT TO SŪDU - Džīzaz var droši rāpties atpakaļ savā salmu silītē un turpat arī sevi pienaglot.

Jums varbūt ir radies priekšstats, ka es esmu liela dzērāja. Patiesībā nē - lielāko daļu nomoda stāvokli es esmu skaidrā un pat diezgan izdarīga. Visādi citādi es sevi cītīgi pišu, bet alkohols ir mans Pestītājs.