(bez virsraksta)
Nov. 22., 2013 | 09:21 am
ēterā: Nick Cave
Vakar darbdienas nogalē, kad darbā jau viss bija tumšs, tukšs un mierīgs, satiku savu programmas vadītāju. Un tā mēs, sēžot gaitenī uz galda un tirinot kājas, norunājām pusotru stundu. Par nāvi.
Pirms daudziem gadiem es izdomāju, ka nevēlos būt materiāliste, jo tā ir sasodīti grūti (dzīvot). Mēģināju sevi ievirzīt, ka pēc nāves "kaut kas ir". Ka varbūt, ja mani apglabās bērzu birzē, mans gars / dvēsele / prāts mūžīgi varēs noraudzītos, kā tie aug, un klausītos to šalkoņā. Skaisti, vai ne? Un es pilnīgi saprotu, kāpēc reliģijas saista cilvēkus - mēs neviens negribam vienkārši beigties. "Nekas" ir pārāk nesaprotams, prātam neaptverams, tāpēc mēs domājam par "kaut ko", kas sekos pēc nāves. Bet visticamāk nav nekā. Čiks un viss. Tevis nav. Manis nav. Mēs vairs nedomājam, mums vairs nav atmiņu, nav apziņas, nav brīnumskaistā pēcnāves lidojuma cauri Visumam. Mēs nesatiekam savus tuvos aizgājušos cilvēkus, jo nav ko satikt, un nav arī mūsu, kas varētu satikt. Un, lai būtu vieglāk, mēs bieži izvēlamies par nāvi nedomāt. Bet tā tepat vien ir - tuva, klātesoša un neesoša vienlaicīgi.
Jums ir bail no nāves? No Nekā? Vajadzētu būt.
Re, sēžu darbā un domāju par nāvi. Funktierēju. Štukoju. Paskat, cik šis nezināmais ir vilinošs - cik grāmatu, apcerējumu nav sarakstīti kaut vai tūkstoš gadu laikā par nāvi? Bet,redz, sūdi tādi,ka, domājot un runājot par nāvi, mēs domājam un runājam par dzīvi. Citu nāve ir mūsu dzīve. Mūsu nāve ir citu dzīve. Un vai nav stulbi - mēs nevaram pieredzēt pat paša nāvi (jo mūsu nav)! Mēs pieredzam tikai miršanu. Pēdējo elpas vilcienu, pēdējo sajūtu, pēdējo domu. Un, kad nomirstam, no pēdējās elpas un domas nav palicis pāri nekas. Tāpēc mēs runājam un domājam par citu nāvi.
Tomēr, par spīti tam, ko tagad te sarakstīju un ko visu par to domāju, kultūras, reliģijas uzslāņojums manī ir dziļš. Par to liecina, piemēram, fakts, ka man bija ļoti, ļoti svarīgi uzzināt, kur apglabāts mans sencis. Uzzināju, atradu, un kļuva uzreiz daudz vieglāk, jo viņa nāve ir mana dzīve.
Pirms daudziem gadiem es izdomāju, ka nevēlos būt materiāliste, jo tā ir sasodīti grūti (dzīvot). Mēģināju sevi ievirzīt, ka pēc nāves "kaut kas ir". Ka varbūt, ja mani apglabās bērzu birzē, mans gars / dvēsele / prāts mūžīgi varēs noraudzītos, kā tie aug, un klausītos to šalkoņā. Skaisti, vai ne? Un es pilnīgi saprotu, kāpēc reliģijas saista cilvēkus - mēs neviens negribam vienkārši beigties. "Nekas" ir pārāk nesaprotams, prātam neaptverams, tāpēc mēs domājam par "kaut ko", kas sekos pēc nāves. Bet visticamāk nav nekā. Čiks un viss. Tevis nav. Manis nav. Mēs vairs nedomājam, mums vairs nav atmiņu, nav apziņas, nav brīnumskaistā pēcnāves lidojuma cauri Visumam. Mēs nesatiekam savus tuvos aizgājušos cilvēkus, jo nav ko satikt, un nav arī mūsu, kas varētu satikt. Un, lai būtu vieglāk, mēs bieži izvēlamies par nāvi nedomāt. Bet tā tepat vien ir - tuva, klātesoša un neesoša vienlaicīgi.
Jums ir bail no nāves? No Nekā? Vajadzētu būt.
Re, sēžu darbā un domāju par nāvi. Funktierēju. Štukoju. Paskat, cik šis nezināmais ir vilinošs - cik grāmatu, apcerējumu nav sarakstīti kaut vai tūkstoš gadu laikā par nāvi? Bet,redz, sūdi tādi,ka, domājot un runājot par nāvi, mēs domājam un runājam par dzīvi. Citu nāve ir mūsu dzīve. Mūsu nāve ir citu dzīve. Un vai nav stulbi - mēs nevaram pieredzēt pat paša nāvi (jo mūsu nav)! Mēs pieredzam tikai miršanu. Pēdējo elpas vilcienu, pēdējo sajūtu, pēdējo domu. Un, kad nomirstam, no pēdējās elpas un domas nav palicis pāri nekas. Tāpēc mēs runājam un domājam par citu nāvi.
Tomēr, par spīti tam, ko tagad te sarakstīju un ko visu par to domāju, kultūras, reliģijas uzslāņojums manī ir dziļš. Par to liecina, piemēram, fakts, ka man bija ļoti, ļoti svarīgi uzzināt, kur apglabāts mans sencis. Uzzināju, atradu, un kļuva uzreiz daudz vieglāk, jo viņa nāve ir mana dzīve.