Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 5. Novembris 2012

Esmu gulējusi kārtējās, nu jau ierastās trīs stundas, fiziski dīvainā kārtā jūtos lieliski, ja vien... es būtu pabeigusi eseju, kas bija jānodod vakar, ja vien man būtu iedvesma un ja šis būtu vienīgais skolas parāds. Pamostoties sapratu, ka visu paspēt nevar, tad nu - fuck job! Šodien esmu oficiāli slima un turpinu drukāt.
Lūk, nupat atklāju vienu labu lietu savā darbā - ja es to nedaru, pasaule no tā sliktāka nekļūst - vispārējais intelekta līmenis nekrītas, vidējais mūža ilgums nesamazinās, bērnu prostitūcija nepalielinās... Nav jau arī tā, ka nedarot to darbu, pasaule kļūtu krietni labāka. Sniedziņu mazgadīgajiem gluži netirgoju. Secinājums? Pilnīgi uzpūsta darbavieta, bez kuras mierīgi var iztikt.


Mājās nav nekā ēdama. Varētu noskriet lejā pēc kebaba, bet nav jau skaidras naudas. Un krūzītē izbēru pēdējās kafijas paliekas, sasodīts! Toties ir iesākta pudele vīna. Hmmm, sarkanvīns kauč kā nebūt līdzot asinsrites uzlabošanai --> tātad tiks labāk apasiņotas un ar skābekli apgādātas arī smadzenes --> eseja uzrakstīsies vismaz divreiz ātrāk, nekā iecerēts. Izklausās loģiski, vai ne? Vīns it is!

Man patīk e-pasti. Tie ir tieši tik attālināti, lai arī jebkura slikta ziņa liktos mazliet mazāk slikta nekā telefona klausulē.

Es kapāju
Tu kapā
Viņš, viņa kapā
Mēs kapājam
Jūs kapājat
Viņi, viņas kapā

VANAGU!