Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 12. Septembris 2012

Viss, ko es šobrīd par sevi saprotu, ka dāma no manis šā vai tā neiznāks. Es varētu valsēt, aptamborēt mežģīņu maliņas baltiem galdautiem, dzert tikai smalkus vīnus, deklamēt dzeju visās viesībās pēc kārtas, varbūt pat apgūt klavierspēli. Tomēr tas viss nespētu mani atturēt no roku slaucīšanas biksēs un 'dāmām nepiedienīgās' bravūras šī vārda visplašākajā nozīmē.

Nu i skuju! Toties es vienā mierā varu kapāt Vanagu.

Šņabis un zaptsūdens.

Mhm. Tā viš i. Tā paiet tā dzīve, sadirstā un veltā, bļin.

UPD. Manā šņabī peldēja divi iebalzamēti drozofili. Un tas dīvainā kārtā liek domāt nevis par to, vai dzert to šņabi vai labāk nē, bet par to, kā mēs savas dzīves beidzam.

Čin, čin!