Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 22. Jūlijs 2011

Es tiešām esmu vissliktākā masiere, kāda vien šaipus Reinas sastopama. Ja būtu konkurss "Worst masseuse across the Universe", es iegūtu šo titulu. Nopietni. Bet vislielākā nelaime un negods izvēršas tad, ja kāds 'nezinītis' lūdz man pamasēt, bet es, saprotams, nevēlēdāmās nevienam nodarīt pāri, visādi liedzos un arī atklāti brīdinu, ka šo es pieprotu akurāti tik slikti, ka tā dēļ mani varētu arī pamest visi mīļākie (gan jau tādēļ arī neatgriežas), visi draugi un arī miesīga māte varētu paziņot, ka viņai vairāk nav meitas. Tie, kas iepazinuši manu neizveicību šajā jomā, arvien atceras šīs mokpilnās minūtes vai nu ar sāpju izteiksmi sejā vai gluži vienkārši to izmanto par ieganstu, lai mani apceltu. Un ir saprotams arī tas, ka es allažiņ jūtos dikti nokaunējusies par savu nemākulību. Varbūt, ka es par to pat mazliet sarkstu. Daži heroiski pārstāvji acīmredzot sajūt sevī spēcīgu dzirksti un šo manu neprasmi uztver kā izaicinājumu, ka viņi, upurējot savu miesu manām miesnieka cienīgām izdarībām, varētu būt tie, kas manī atklās kaut visniecīgāko dotību iedīgli, kas liecinātu par spēju masēt. Es gribu tikai teikt vēl vienu - nav vērts. Tas ir tikpat neiespējami kā iemācīt man spēlēt zolīti.