Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 16. Maijs 2011

Ai, vispār gribas sūdzēties un žēloties, bet tā jau dara tikai vājie :). Nu un kas par to? Būšu vāja, bļa.

Slimoju izrādās jau ceturto nedēļu pēc kārtas, nevis trešo. Un kļūst arvien draņķīgāk. Pilns komplekts - kakls sāp (pat rīkle sāp!), balss pazudusi (varu dziedāt tikai alta partiju, bet es taču esmu soprāns, bļin! --> koris laikam arī šodien izpaliek), klepus, iesnas - deguns samocīts, sačakarēts ne pa jokam. Temperatūras, protams, nav. Šķiet, imunitāte nevis streiko, bet ir jau sen demisionējusi. Viņu jau nemaz nevar vainot, būšu godīga - pēdējā gada laikā es diez ko par sevi nerūpējos.

Nenormāli daudz darba, kam nevaru pieķerties klāt.

Ā, un vēl man jau kādu ceturto dienu pēc kārtas sāp vēders.

Izlasot goddes pēdējo ierakstu, sāku domāt, kā ir ar mani. Nu, varu jums droši apgalvot, ka labi nav :D.

Man nudien patīk kārtība, bet man diez ko neiet pie sirds kārtošanas process, it sevišķi, ja ir maz brīvā laika, kā tas arī ir. Pēdējā gada laikā (atkal jau iezīmējas šis posms (nē, nē, nē - tā gan jau nav nejaušība!!) man diezgan maz rūp, kādā vidē dzīvoju. Kad nu aizmēslojos tā galīgi un atrodas kāds brīvāks brīdis, tad pievācu gan. Pēc divām dienām jau atkal izskatās tāpat. Redz, es piedevām esmu arī no tiem cilvēkiem, kam nenomazgātu trauku kaudze, putekļu kārtiņa uz naktsskapīša vai neizslaucīta grīda galīgi netraucē dzīvot! Un, ja man jāizvēlas starp traukiem un, piemēram, grāmatu, teātri vai kroga apmeklējumu, es, saprotams, izvēlos otrajā daļā minēto. No otras puses skatoties, iespējams, neforša vide apkārt vairāk pastiprina eksistēšanu nevis dzīvošanu. Tā lūk! Neesmu precama.

UN VISPĀR gribu aizmukt projām. Prom no problēmām, no atbildības pret citiem. Pavisam tālu, kur es drīkstētu būt destruktīva, nevis konstruktīva.