Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 20. Aprīlis 2011

Dzīvē ir jāmācās un jārūdās pret zaudējumiem. Proti, arī bērnībā ir jāpiedzīvo kādi zaudējumi, lai saprastu, ka ir smagi jāstrādā, lai būtu pirmais. Bet, kā zinām, Latvijā starp pamatīgu darbu, ieguldīšanos + iespējamu talantu un veiksmi, panākumiem nav tiešas korelācijas. Bet ne par to šoreiz stāsts. Gribēju tik pieminēt, ka var gadīties tā, ka cilvēks ar laiku pārāk pierod pie tā, ka nav pirmais. Varbūt bijis parāk daudz vilšanos un zaudējumu. Pierod tik ļoti, ka samierinās, ka cenšas mazāk, jo būt otrajam un trešajam, kā izrādās, arī nav nemaz tik slikti (turklāt jāstrādā mazāk). Kaut kur pa ceļam pazūd tiekšanās uz augšu. Grafikā parādās taisna līkne, bet kas darās pašam iekšā, ir kas daudz dziļāks.