Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 31. Decembris 2010

Un tagadiņ katru reizi dzirdot dziesmu "Labradors" es mazliet pasmaidīšu, jo atcerēšos stāstu par suni; runājot par garastāvokļa cilvēkiem, iedomāšos par citādāku garastāvokli :)

Ainar Mielav? Man patika, ka runāji. Ainar Mielav? Nez kāpēc šķiet, ka esi ielicis sevi rāmjos laikam ar domu, ka 50 gados cilvēkam jābūt izturētam kā labam, norūgušam vīnam, ka jābūt mierpilnam gan iekšēji, gan ārēji - kā saka: "Nav jau ko ākstīties un trakot kā jaunībā!". Un Tu to nes labi, līdz brīdim, kad jūtu, ka iekšā Tev ir sasodīti daudz, balss skanētu, ja vien tai ļautu vaļu, ja to neslāpētu... Tad nu brīžiem man gribējās lēkt kājās kā tādai grūpijai un iekliegties: "Loose yourself, Mielav!". Njā, bet parējā publika laikam to nesaprastu :).

Bet aplausus Tu gan baudīji, tas priecēja. Šī, liekas, nebūs no tām reizēm, kad jāuzmet lūpa par to, ka par maz aplausu :). Brīžam Tavos stāstos bija jūtams tāds kā aizvainojums par vecām lietām, mazliet patoss un izriestas krūtis par to, cik tagad esi nopietns un dzīvesgudrs kļuvis. Bet tad atkal tik patīkami vienkārši - ar smaidu, ar gaumīgu joku, ar lielisku pašironiju, ar atklājumiem.

Un vispār - man jau dikti patika (būtu cepure, noņemtu to Tavā priekšā). Apbūri ar pirmajām taktīm no "Aizlaid šaubas negaisam līdz".



P.S. FUI skatītājiem, kas bija nepieklājīgi izturēti un zolīdi. C'mon pat teātra izrādēs plaudē tik ilgi, kamēr mākslinieki uz skatuves parādās VISMAZ vēl vienu reizi....
Un VISLIELĀKAIS FUI organizētājiem: ja es pērku internetā biļetes pa 10 Ls 3. rindā pa vidu, tad absolūti loģiski būtu, ka es arī tur sēžu. Tā vietā es sēdēju 5. rindā un malā, jo, kā izrādās, dalījums rindās un vietās nemaz nav!!! Tātad, ja cilvēks, kas nopircis biļetīti par 7 Ls 9. rindā, atnāk uz koncertu ātrāk par mani, tad viņš mierīgu sirdi var sēdēt arī manā 10 Ls vērtajā vietā 3. rindā. Super, organizētāji, super! (labi, ka Mielava balss ar pirmo skaņu spēja aizskalot manas dusmas).

Mans dabiskais pēdējā laika stāvoklis ir absolūta vienaldzība par ikdienas sadzīves lietām. Kurš izdomāja, ka māja jāsakārto tikai tāpēc, ka ir Vecgada vakars? Tas nav iemesls. Kāda jēga cept pīrāgus, štovēt kāpostus utt., ja mājās šā vai tā neviena nebūs? Jo jābūt ir skaisti? Lai būtu "svētku sajūta"? Nav taču pilnīgi nekādas jēgas cakināt un spodrināt neesošu svētku sajūtu. Je drit vai!

Absolūti brīnišķīgie american folk pārstāvji Fleet Foxes ar sarkanzeltarīklīti Robin Pecknold priekšgalā

Vēl jāiepazīstas tuvāk, tomēr tur jūtams pamatīgs manai ausij tīkams spēks - pasaulei jau sen zināmie Dead Can Dance (man gan tuvāki šķiet tieši Brendan Perry dziedājumi; starp citu kompozīciju Carnival Is Over ļoti izjusti ir iedziedājis arī Ainars Mielavs)

Manā skatījumā pilnīgi noteikti šī gada karstākais un ugunīgākais muzikālais notikums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - Ladies & Gentelmen: RAMMSTEIN Arēnā Rīga 2010. gada 4. martā!

Un brīnišķīgs pilnīgs pretstata muzikālais baudījums iepriekš minētajam tika piedzīvots vakar, 30. decembrī Spīķeru koncertzālē, protams, ar Mielavu un Pārcēlājiem

Nja, un tā kā es jau gadu pusotru sēroju par nenotikušo 2009. gada pavasarī Rīgā paredzēto Depeche Mode koncertu, tad nu noskatījos iznākušo DVD no Barselonas. Visu cieņu, Dāvid - lai gan 'plesītis' jau sāk spīdēt, kusties Tu vēl joprojām kā dievs (Deivs=dievs, he :D) un Tava balss skan tālu, spēcīgi, seksīgi un visādi citādi tā, ka var atdoties! Mārtiņ, Tavs tenora vibrato vēl aizvien liek trīcēt manai sirdij (un Tavs sudraba kostjūms vnk žilbināja)! Un, Andriev - Tu kā vienmer izturēts un zolīds (kādam jau tajā kompānijā tādam ir jābūt :D)! Un pēdējias koncerta skaņdarbs Waiting For The Night aizkustināja līdz sirds dziļumiem...

Šķiet, pirmais gads, kad man nav absolūti nevienas jaunā gada apņemšanās. Ne lielas, ne mazas. Kas tur ko apņemties? Tik un tā parasti nesanāk, kā iecerēts. Man nav arī vēlējumu. Vēlējumi ir tikai žests.