Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 13. Decembris 2010

Es vienkārši gribu, lai viss būtu vienkārši. Bet tad atkal būtu garlaicīgi, vai ne?

Godīgi? Es apskaužu cilvēkus, kas, liekot roku uz sirds, var droši teikt: "Esmu laimīgs! Man ir viss, ko var vēlēties!" Tā balti apskaužu. Bet lielākoties, šķiet, mēs visu laiku pēc kaut kā dzenamies, jo visu laiku ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Gana svarīga. Un tad vēl mēs mēdzam aizvietot, domājot, ka tas līdzēs aizbāzt caurumu. Un līdz jau ar' - uz kādu laiku. Man parasti tas līdz uz pāris mēnešiem, bet cik tad ilgi neīsta spunde turēs sūci?

Iespējams, ka mūzika vainīga pie šādiem pārdomu brīžiem. Cure kā nekā. Vai arī mūzikai ir pastiprinošs efekts. Laikam jau tā.

Bet nevar šo te atstāt tik nopietnu galīgi bez ironijas piedevas, jo, kā A. Keišs teica nesenajā video intervijā (c)viss absolūti nopietnais vienmēr atstāj morāles piegaršu. Un cilvēkiem nepatīk morāle, tāpec vienmēr vajag kādu daļu no nopietnā pasniegt caur smiekliem, caur ironiju.

Ai, bet nenāk prātā ne kas ironisks, ne sarkastisks. Help!?
Pasēdēšu, padomāšu.

Ja kāds domā jau par Z-svētku dāvanām, varu pačukstēt, ko vajag man - MOTIVĀCIJU un GIBASSPĒKU!!! Var dāvināt neiesaiņotu.

Nothing I am
Nothing I dream
Nothing is new
Nothing I think or believe in or say
Nothing is true

It used to be so easy
I never even tried
Yeah it used to be so easy...