Tik ļoti apsvēru domu, ka pagājušajās brīvdienās varētu nedzert, ka nekas cits neatlika kā triekt šņabi no kakliņa un jauki pavadīt laiku. Nākamajā dienā gan es sev biju viens liels apgrūtinājums...
Arī Pūpolsvētdienas pēriens likās patiešām veselīgs un pelnīts :D , lai arī kā es censtos no tā izvairīties, katru gadu atrodas kāds, kurš ņem un samizo, un tad var turpināt pamošanos ar mazu, mīkstu pupolīšu pilnu gultu.
Nja, tik žēl, ka zaķim šogad kājas sals, olas arī laikam...

Es jūtu, ka man būs jāiegriežas te darba rajonā pa tumsiņu. Tā māja man nedod mieru, vislaik skatos un pricājos, cik skaista, skaista, tad vēl šodien ieraudziju milzīgu betona gabalu ar maisu virsū, nu ir aizdoma, ka tā kāda statuja, un tīri tāda sievišķīga zinātkāre (un tā ir visbriesmīgākā no visām zinātkārēm), kas pa fizianomiju slēpjas zem tā maisa. Un pavasarim tuvojoties visādus baņģugāniskos izgājienus prasās darīt, ir viens cilvēks ar kuru visforšāk tādus nedarbus darīt, vispār visus nedarbus...