Šīs domas marinēju prātā jau vairākas dienas. Man šķiet, ka par to ir svarīgi runāt un fakts, ka tas notiek stundas brauciena attālumā no manis, piemet uguni šai pārliecībai.

Turpinu sekot Let women speak pasākumiem, svētdien Londonā notika kaut kas, ko man līdz šim, attālināti vērojot, nebija tā laime redzēt (tas nenozīmē, ka tas nekad agrāk nav noticis). Pirmo reizi redzēju, ka cilvēks no malas, kurš nav Let women speak grupā, vēršas pie protestētājiem ar jautājumiem. Speakers' corner ir sena vēsture kā vietai, kur cilvēki var brīvi runāt un diskutēt par jebkuru jautājumu, runas brīvības templis, if you will. Sievietes, kuras vēlas tur runāt par savu pieredzi un tiesībām jau kādu laiku to jēgpilni darīt nevar, jo aktīvisti noslāpē ar troksni katru viņu vārdu un tad drīz vien viņām ir jādodas prom drošības apsvērumu dēļ. Viņas neizmanto skaņu pastiprinošas ierīces, jo tas ir šīs vietas labais tonis, jo kā var būt iespējama diskusija, ja tu skaļrunī kliedz uz oponentu. Esmu ļoti pateicīga kungam, kuram Speakers' corner kultūra ir labi pazīstama jau vairākus gadu desmitus, ka viņš nāca un nenoguris jautāja aktīvistiem par viņu motivāciju un argumentiem, neskatoties uz to, ka viņi tikai kliedza saukļus un atskaņoja sirēnas skaļruņos, slēpās aiz karogiem, maskām un lietussargiem, sauca viņu par fašistu un sūtīja dirst. Ņemot vērā, ka šo cilvēku priekšā uz muguras ar paceltām ķepām guļas gan policija, gan valdība, gan izglītības iestādes, it kā viņi būtu kāda svētā kasta, kuriem atļauts ir viss, bija atsvaidzinoši redzēt pieaugušu, inteliğentu cilvēku, kas saka, ka tas ir neprāts. Citādi man bija drūma nojauta, ka nav vairs palicis neviens, kas vēlētos reağēt un palīdzēt un, ka šajā jaunajā pasaulē tas bariņš sieviešu, kas vēlas runāt par sex based rights, are complete radical lunatics.

P.S. video nav viegli skatīties https://m.youtube.com/watch?v=y_exxcEHGdc