Es skatos uz to no tās puses, ka vārdi (īstenībā jau jēdzieni) jau sākotnēji rodas kaut kādu iemeslu pēc.

Mēs gribam varēt atšķirt vienu pasaules daļu(elementu) no otras, tāpēc mēs sakām, ka, lūk, šis ir galds, bet tas -- nē, tas nav galds, -- tas ir krēsls. Vai skapis. Jo pie galda mēs sēžam, bet skapī turam mantas.

Mēs nezinām tik senu vārdu kā "sieviete" rašanās veidu, bet es pieņemu, ka gana ticami ir vismaz 2 aspekti, kas lika cilvēkiem jēdzieniski nodalīt sievietes no vīriešiem: - tikai sievietes var dzemdēt bērnus; - sievietes bija tipiski fiziski vājākas (lai arī, iespējams, izturīgākas).

Pa gadu tūkstošiem jēdzieni ir apauguši ar visu kaut ko vēl - katrā kultūrā ar kaut ko citu (no kā, protams, daudz kas pārklājas). Bet joprojām liela daļa no funkcionālajām vajadzībām (kas no kā jāatšķir) droši vien ir tā pati.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šķiet, ka Tu vairāk skaties uz šo jautājumu abstrakti, bet piekrītu par tiem 2 aspektiem. un, protams, jēdzieni apraksta kaut ko un par kaut ko runā, nāk prātā jēdziens ' dvēsele' ar milzīgu vēsturisku konotāciju mūsdienās kādai personai var nozīmēt ļoti daudz un kādai citai tukšu skaņu vai māņus, kas ir ok, kopš baidīšanās no mūžīgas degšanas ellē ir brīva izvēle.

(Reply to this) (Parent)