| |
[25. Aug 2026|11:53] |
"..klasisks autoetnogrāfijas gājiens uz identitāti vērstā zinātnē: pats „es” kļūst gan par metodi, gan par pierādījumu. Šie ir tie meli, kas atrodas pašā, šobrīd pilnībā korumpēto, sociālo zinātņu kodolā."
Britu čuvaks vārdā Berijs Volls ir uzcepis vienu rakstu - tur ir minētas, manuprāt, ļoti svarīgas lietas, bet rakstības stils ir brīžiem tāds, nu..lasiet paši, ja interesē. [tālāk raksts]
Pirms sākam, apsveriet sekojošo...
1. tips: Faktu atsaukšana
Tam nepieciešama konkrētas informācijas un faktu apgūšana. Atbildes ir vai nu pareizas, vai nepareizas. “Kurā gadā tika izlaista filma Žokļi (Jaws)?” Tas pārbauda, vai personai piemīt pārbaudāms zināšanu apjoms. 1975. gadā, ja jums interesē.
2. tips: Subjektīvs viedoklis
Tas balstās tikai un vienīgi uz indivīda personīgajām izjūtām, vēlmēm vai pieredzi. Te nav objektīvi pareizas vai nepareizas atbildes, un nekāda īsta diskusija nav iespējama, jo sprieduma standarts ir paša runātāja iekšējie faktori. “Ja jūs varētu mainīt vienu lietu savā izskatā, kas tā būtu?” Par to taču nevar strīdēties, vai ne?
3. tips: Kritiskā domāšana
Tam nepieciešams izvērtēt konkurējošus apgalvojumus, izmantojot pamatotus spriedumus. Respondentam ir jāizsver pierādījumi, jānovērtē ticamība un jāizlemj, kurš variants ir spēcīgāks. Piemērs “Vai marihuāna būtu jādekriminalizē vai jālegalizē?”, ar norādi izvērtēt abu argumentu pamatotību.
Trīs atšķirīgi kognitīvās darbības veidi, kas bieži vien ir savijušies, taču, kā likums – lai kāda būtu darbība, tās pamatā būs viens no šiem. Tāpēc parunāsim par akadēmisko darbu, kas balstīts uz autoetnogrāfiju. Kas tas ir? Tas ir akadēmisks darbs, kurā kā primārie dati tiek izmantotas paša pētnieka personīgās izjūtas, pieredze, atmiņas un identitāte. Jā, viņi būtībā paši liek atzīmes savam mājasdarbam, un, kā jau minēts iepriekš, ar to nevar strīdēties. Tas, protams, ir lielākais trūkums visās tajās "nozarēs", kuras apdzīvo kritiskā sociālā taisnīguma apkopotāji, kur ir pilns ar varas un apspiestības mēsliem. Stāstījums (lai cik smirdīgs tas būtu) tiek pasniegts kā autentisks, jo tas ir paša autora stāsts. Jūs jau zināt šāda veida lietas...
"Mans resnuma ceļojums – marksisma ceļvedis"
"Kā mans kvīrīgums izārstēja manu slimo celi – iekļaušanas nozīme"
"Mans trans-kaķis iemācīja man laizīt savu pēcpusi – vingrošanas kvīrošana"
Pieejiet tam ar vieglumu, lai gan gaidāmie piemēri ir uzrakstīti tā, lai tie izskatītos nopietni – tas ir triks, vārdu salāti, lai sagūstītu neuzmanīgos. Sofistika – lūk, kas tas ir, viltus brīnumlīdzekļu tirdzniecība, un akadēmiskā vide tam uzķērās uz āķa ar visu auklu un grimstuli (vai pludiņu, ja vēlaties). Šī "autoetnogrāfija" (mana paša taisnība, mana nodzīvotā pieredze) nav līdzīga parastai personīgai refleksijai, jo tas ir apgalvojums, ka subjektīvs materiāls veido pētniecību. Tā ir "nodzīvotās pieredzes darbībā" prioritāte. Metode apgalvo, ka indivīda nodzīvotā pieredze atklāj lielākas sociālās vai politiskās patiesības un tāpēc tai piemīt zinātniska autoritāte.
Jā, izdomā stāstu un saņem akadēmiskās vides slavinājumus – tas ir tas, kas patiesībā notiek. Personīgais stāstījums netiek stingri pārbaudīts pret ārējiem pierādījumiem; tā vietā pats stāstījums tiek uzskatīts par pierādījumu. Šim indivīda stāstam un pieredzei tiek piešķirts akadēmisks svars, taču pieredze bez atgriezeniskās saites ir briesmīgs skolotājs. Šo muļķību prioritāte realitātē jau pārāk ilgi bez reālas pretestības baro uzpūsto EDI/DEI (vienlīdzības, daudzveidības un iekļaušanas) industriju ar tās woke rīkojumiem un traucējošajām mācībām par "nepareizu domāšanu". No transpersonu līdz "kvīru", rases un intersekcionālā feminisma muļķībām – tas viss no akadēmiskā pēcpuses gala tiek izgrūsts satraucošā ātrumā. Tā vietā, lai to pilnībā noraidītu un atņemtu kontroli ārprātīgajai, feminizētajai ID karšu aukliņu nēsātāju (lanyard class) klanam, daudzi akadēmiķi vienkārši iebāza galvu smiltīs un izlikās, ka tukšais šablons, kas nolaidās pār viņiem, viņus neskars.
Ak, cik gan ļoti viņi kļūdījās.
Woke dzinējs
Šis ir woke zinātnes metodoloģiskais dzinējspēks. Tiklīdz personīgais stāstījums tiek pacelts virs pārbaudāmām zināšanām, ikviens apstrīdētais politiskais apgalvojums var tikt pasargāts no jebkādiem iebildumiem. Bioloģiskais dzimums kļūst par „manu taisnību”. Bažas par drošības aizsardzību (safeguarding) kļūst par naidu. Brīdī, kad jūs pieprasāt 1. tipa pierādījumus vai 3. tipa spriedumus, jūs tiekat apsūdzēts kāda eksistences noliegšanā. Džeisons Ārdejs sniedz skaidru un nesenu piemēru. Viņa akadēmiskais profils rases socioloģijā un izglītībā lielā mērā balstījās uz personīgo stāstniecību. Vienā no paša sniegtajiem sava darba aprakstiem ir teikts, ka tajā „tiek izmantota stāstniecība un autoetnogrāfija, lai iztirzātu rasizētu pieredzi”. Viņa publicētie darbi – milzīga to daļa – ir viņa paša runāšana par sevi, kas noformēta kā pierādījums plašākiem strukturāliem apgalvojumiem. Viņa kāpumu sabiedrības acīs veicināja atkārtoti stāstītais, neparastais personīgais dzīvesstāsts par autismu, aizkavētu runu līdz 11 gadu vecumam un rakstpratības apguvi tikai 18 gadu vecumā, kas tika pasniegts kā akadēmiskais kapitāls. Šis stāstījums tika uztverts kā autoritatīvas zināšanas par rasi, izglītību un nevienlīdzību. Kad pats stāstījums nonāca zem lupas, reakcija bija nevis pārbaudāmu 1. tipa pierādījumu sniegšana, kā tam vajadzētu būt, bet gan šo iebildumu pārvēršana par personīgu uzbrukumu. Tas ir klasisks autoetnogrāfijas gājiens uz identitāti vērstā zinātnē: pats „es” kļūst gan par metodi, gan par pierādījumu. Šie ir tie meli, kas atrodas paša sociālo zinātņu kodolā, kuras šobrīd ir pilnībā korumpētas. Tie paši akadēmiskie mēsli parādās arī kritiskās rases teorijas literatūrā.
2023. gada zinātniskajā darbā “Upsetting the (Schooling) set up: autoethnography as critical race methodology”, kas publicēts žurnālā International Journal of Qualitative Studies in Education, autori norāda, ka viņi izmanto ģeneratīvo autoetnogrāfiju kā kritiskās rases metodi. Personīgie stāsti par rasi un skološanu tiek pasniegti kā analītiski rīki, kas apstrīd valdošo ideoloģiju un veicina sociālo taisnīgumu. Šī metode nepārbauda apgalvojumus pret ārējiem pierādījumiem. Tā izturas pret autoru nodzīvoto pieredzi kā pret pierādījumu.
Vai kā būtu ar "kvīru" un transpersonu zinātni? Autoetnogrāfija pārvērš personīgās izjūtas par dzimuma identitāti akadēmiskā autoritātē. Pētnieka paša patības izjūta, diskomforts ar bioloģiskā dzimuma kategorijām vai nepareiza dzimuma piedēvēšanas pieredze kļūst par datiem. Tas tiek pasniegts kā kritisks ieskats apspiestības struktūrās. Cits rīks, bet tie paši pamatplūdu netīrumi. Viens īpaši klasisks mēsls ir 2024. gada raksts žurnālā Journal of Mathematics Teacher Education ar nosaukumu “Creating a space for them through autoethnography”. Tā centrā ir kāda plūstošās dzimtes (genderqueer) matemātikas skolotāja personīgais stāstījums, kura izdomātais stāsts tiek uztverts kā pierādījums tam, ka izglītībai ir jāmainās, lai pielāgotos mainīgām dzimuma identitātēm. Bioloģiskais dzimums un novērojamā dzimumu ķermeņu realitāte tiek nobīdīta malā par labu stāstītāja iekšējai patības izjūtai. Vairāk tukšu runu un sofistikas. Vai varbūt raksts “Queering through a highly gendered profession: A multimedia autoethnography of a non-binary teacher”, kas publicēts žurnālā Pedagogy, Culture & Society, vairāk atbilst jūsu gaumei? Tas viss, ziniet, ir par cis-heteronormatīvo ekspektāciju kaitējumu. Kaut ko tādu pat nevarētu izdomāt, tomēr viņi to burtiski izdomā. Šīs patiešām ir blēņas, kas apstulbina prātus pasaules mērogā.
Citātu atmazgāšana
Jūs varētu jautāt, kā mēs šeit nonācām, un, protams, tam ir vēl viens no daudziem iemesliem. Citātu atmazgāšana noslēdz šo tīklu, kas ieplūst jūrā. Autoetnogrāfija rada 2. tipa subjektīvu viedokli, kas ietērpts zinātnes formā. Pēc tam šos darbus citē citi tāda paša veida darbi. Citāti rada ilūziju par pieaugošu zināšanu kopumu .Vāji apgalvojumi par rasi, dzimumu vai identitāti iegūst vispārpieņemta konsensa izskatu, pat nepakļaujot tos 1. tipa faktu pārbaudei vai 3. tipa kritiskai izvērtēšanai. Tas ir veids, kā šī metode izplešas. Tiek publicēts viena autora personīgais stāstījums. Otrs autors to citē kā pierādījumu. Trešais citē abus. Pēc tam politikas dokumenti, mācību materiāli un žurnālu speciālizlaidumi izturas pret šo ķēdi kā pret neapstrīdamām zināšanām. Sākotnējās izjūtas nekad nav saskārušas ar ārēju pārbaudi. Tās vienkārši tika atkārtotas tik ilgi, līdz sāka izskatīties pēc faktiem. Džeisona Ardeja kāpums, kritiskās rases teorijas (CRT) autoetnogrāfijas, kas centrē pieredzes zināšanas, un "kvīru" un transpersonu darbi, kas paaugstina personīgās dzimuma izjūtas, – tas viss balstās uz šo procesu. Personīgais stāsts nonāk literatūrā. Savstarpēja citēšana nomazgā tā subjektīvo izcelsmi. Uz jebkuriem iebildumiem pēc tam tiek atbildēts ar apgalvojumu, ka jau eksistē vesela zinātnes nozare, lai gan liela daļa šīs nozares sastāv no pārstrādātām izjūtām, kas pasniegtas kā metode. Rezultāts ir noslēgts akadēmiskais loks. Tā ir autoetnogrāfijas operatīvā priekšrocība identitātes politikā. Tai nav jābūt patiesai. Tai ir tikai jābūt citētai. Īsta kritiskā domāšana pieprasa pretējo. Tā pieprasa, lai personīgā pieredze tiktu pārbaudīta pret ārējo realitāti, nevis pasargāta no tās. Šo maldīgo mēslu ietekme uz pētniecību nekur citur nav tik dziļi piesārņojoša kā tieši izglītības pētniecības jomā. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}