|
9. Aug 2026|13:31 |
|
Uzaugu Kurzemes pilsētā kādā vidējā. Klusums, normāls gaiss. Pilsēta staigājama kājām.
Gadus 15 nodzīvoju Rīgā, Barona ielā - studiju gadi, tramvajs, brugis.
Tad gadus 10 pierīgā - klusums, daba, totāli svaigs gaiss. Nulle kovida ierobežojumu - eju uz mežu fočēt, kad gribu. Eju uz pamestiem objektiem, kad gribu. Kamēr pilsētniekus tur savos cietumos neprāta vārdā.
Tagad esmu atpakaļ Rigā un tā mani sagaida ar visur pamestiem Boltiņiem, ar visur rēcošu un smirdošu dīzeļdzinēju, ar smago transportu gar logiem. Vēdināt telpas nozīmē nomainit savu CO2 pret ielas NOx un riepu, bremžu disku putekļiem. Kas ir veselīgāk, nezinu joprojām.
Zem mana dzīvokļa ir puķu bode, baigi skaļi rūc saldētavu kompresori. Bet nekas, pieradu. Bet pie smakas aiz loga gan nevaru pierast. Nav normāli šitā dirst savā šķīvī.
Citiem te traucē skaļās mūzikas pasākumi vasarā, kas tak nenotiek katru dienu. Pensionāri ar dzelteniem zobiem.
Pilsēta - sadzīvošanas māksla. |
|