|
21. Jan 2026|00:15 |
Ja tas ir par mūžīgo atgriešanos vai absolūtu lineraitāti entropijas virzienā, tad abi ir sugubo materiālistiskas un horizontālas interpretācijas par realitāti. Pie tam tās pat nepretendē uz Patiesību, vairāk tiek lietotas kā deskriptīvs priekš "vēstures". No metafiziskā aspekta laika un telpas mijiedarbības ir himēru pasaule, samsara etc. Tam nav nozīmes uz Absolūta fona.
Mēs neesam līdzīgi Dievam un nemirstīgi, jo esam attīstījušies tālāk par šimpanzēm vai tāpēc, ka transhumānisti mazās micītēs mūs augšuplādēs matricā.
Mēs tādi esam pēc noklusējuma, jo mūsu dvēsele un radība, kuru redzam apkārt, ir Dieva emanācija un viņa godības izpausme. Tā eksistē neatkarīgi no laika lūzumiem, cilpām vai spirālēm, kas ir aktuālas tikai zemākajās emanācijas sfērās, tajās kurās mītam mēs, kritušie cietumnieki, kam jāizcieš Demiurga uzliktie žņaugi. Uz mūžības fona tam nav nozīmes, tās ir ēnas uz sienas, projekcijas projekcija. |
|