|
20. Dec 2025|00:55 |
Tas tēls izklausās pēc stoiķa, lai gan Japānas kontekstā droši vien vairāk budisma ietekme. Man šķiet, ka japānas kultūrā valdīšana pār emocijām diezgan raksturīga, bet viņi negribēja tik melnbaltu un paredzamu tēlu, tā nu ieviesa šo daudzšķautņainību. Varbūt tēls ir sasniedzis savas "mācības" pilnību un tagad ar vieglumu to demonstrē? Nē, nu skaidrs, ka tur nekā tāda nav, taču var jau visādus pamatojumus izdomāt. Bet ja īsti stāsta varonim nevar noticēt, tad laikam šajā robežu laušanas eksperimentā kaut kas nav īsti sanācis.
|
|