Nevaru teikt, ka kaut kas specifisks bija atstāts tieši man vai ka nāve atnāca kā negaidīts pārsteigums, bet mantojums sanāca diezgan liels.

Bija
- ĻOTI DAUDZ dažādu mehānismu, diožu, elektrodzinēju, vadu, slēdžu, auto detaļu utt. Labai daļai pielietojumu pat neizdevās uzminēt, bija ko iesvīst, šķirojot derīgās lietas no nederīgajām un pēdējās metot ārā,
- dažādas ideju skices, plānojumi mājai. Man uz to bija ļoti grūti skatīties, mamma beigās izmeta ārā,
- veci būvmateriāli, instrumenti, mēbeļu daļas, par ko nebija ne jausmas, kā tās liekamas kopā. Liela daļa no instrumentiem man ir joprojām. Āmuri laikam bija pieci, visnotaļ parasti. Trīs man joprojām ir,
- iesākta ciltskoka aizvēstures pieraksti, tā arī nesapratām, kas tie par cilvēkiem pierakstīti un kādā sakarā. Tuvāku vēsturi laikam nešķita, ka ir vērts pierakstīt, bet bez tās man nav jēgas no aizvēstures skicēm.
- iesāktas paštaisītas dzintara rotas, ārā roka necēlās mest, lai arī neticu, ka kādam tās vajadzēs, tā arī stāv kaut kur tālu plauktā maisiņā ieliktas,
- pa kādai 90. gadu sākuma avīzes intīmajai lappusei. Var jau pasmīkņāt, bet pieņemu, ka tajā laikā tas likās vērtīgs deficīts,
- kaudzīte fotofilmiņu, kā reiz pēdējo mēnesi ņemos ar to digitalizēšanu. Daudz pārfotografētu makšķerēšanas žurnālu, kaut kādi pieraksti par vingrošanu, neglābjami defektīvi kadri un neveikli uzņemti kadri ar ģimeni. Bez manis,
- audio kasetes ar šlāgeriem. pat neatceros, kur tās palika,
- vēl viskautkas, kas uz mani neattiecās vai esmu vienkārši aizmirsis.

Bagātīgi.

Priecājos, ka viņš mani iemācīja lodēt, kaut ko darīt ar elektrību, šo to tehnisku paskaidrot. Bet visvairāk man pietrūkst stāstu. Man žēl, ka es par viņa dzīvi pirms manas bērnības un par viņa tuviniekiem zinu ļoti maz.