| "creeping spectre of death" |
[11. Nov 2025|00:02] |
Atceros, ka viena no plaši apspriestajām vienu gadu bija M&S reklāma, kura nepatika ne labējiem, ne kreisajiem. Labējiem, jo tur tika izmestas svētku dekorācijas un paziņots, ka šie svētki ir laiks, kad beidzot pirmajā vietā nolikt pašam sevi, kas dažiem šajā narcisisma laikmetā šķita kā nepareizā Ziemassvētku vēsts. Savukārt kreisajiem nepatika, jo kamīnā liesmojošās svētku dekorācijas atgādināja degošu Palestīnas karogu.
Šogad tiek apspriesta John Lewis reklāma, kura labējiem ļoti patīk - jo tajā redzama vienkārša britu ģimene un fokuss ir uz tēva-dēla attiecībām (dēls [ap 20] tēvam uzdāvina vinila plati), bet kreisajiem ne visai, jo pārāk tradicionāla un novecojusi. Guardian bija vesels raksts.
Reklāmā ir vieta, kur tēvs uz mirkli dejo klubā - situācija simbolizē to kā viņš no šī dzīves posma ir aizgājis, lai rūpētos par savu bērnu. Bet kā to redz Guardian: "I’m talking, of course, about the time you decide to go clubbing, only to realise that since having a child you’ve become horrifically old and decrepit and that, to all the young people around you, you now basically represent the creeping spectre of death."
Tad tālāk vēl no raksta:
"And then anyone under the age of 20 will take something else from the advert. That is: what the hell does any of this mean? It’s a film about someone buying a vinyl record from a bricks and mortar shop, that’s being shown on linear broadcast television? Why? Why go to all this bother? Why doesn’t the son just play him the song on Spotify? Why doesn’t he type ‘Where Love Lives’ into TikTok and give his dad the gift of an algorithmically generated feed of some Russian children lip-syncing to it? Wouldn’t that be easier?
Honestly, to Gen Z or younger, this whole thing must be like watching a highly commended entry from an obsolete technology competition. You know what? Next year, why not go even further? Why not release the John Lewis advert as a phénakisticope about a farmer trading a goat for a sack of stubble turnips? It couldn’t possibly be any more of an anachronism than this."
Raksta autors, iespējams, nezina, ka vinila plates var iegādāties arī internetā un, ka šīs reklāmas ir redzamas arī soctīklos, ne tikai televīzijā. Nez, man šķiet, ka viņš kopumā stipri par zemu novērtē gen-z. Ja tēvam mājās ir plašu atskaņotājs, kuru viņš lieto, vai situācija, ka viņa dēls varētu zināt arī kaut ko ārpus tik tok un spotify un uzdāvinātu viņam plati ir tik nereāla?
Raksta beigās ir piezīme: "This article was amended on 4 November 2025 to remove a suggestion that print journalism is “obsolete”. Newspapers and magazines are still available." Autors bija maķenīt aizrāvies. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168852/3923) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kochka |
|---|
| Date: | 12. Novembris 2025 - 09:08 |
|---|
| | | (Link) |
|
Runa jau ir par dāvanu, taustāmu, materiālu. Un ne jau vienaudzim. Kā jau minēji, tieši internetā arī tādas lietas iegādājas. Neredzu neko nepareizu.
Ja vinila platēm cena pieaug, tas nozīmē, ka tām ir pieprasījums. Un varbūt reklāmā tēvs bija viens no plašu kolekcionāriem (piemēram, mana tēva kolēģim arī tāds hobijs). Nu varbūt tas nav mainstream, bet domāju, ka tieši labs simbols par paaudžu atšķirībām (virtuālā ierakstu kolekcija un fiziskā formātā). Jā, kāpēc ģimenē nevarētu būt tāda tradīcija? | |
