| 1:05p |
Atradu diezgan trāpīgu 2016. gada rakstu "The tacit agreement between the john and the pro-prostitution female academic is that she will do anything to defend his acts, while ensuring that he stays in the shadows. She will speak incessantly about prostitution, but never mention him. Her task is to make sure prostitution seems like an all-female affair. The queer academic will use the prostituted woman as a shield, blocking the john from the limelight. She will use the prostituted woman any way she can — analyzing her, re- and deconstructing her, holding her up as a role model, and using her as a microphone (i.e. a career booster), thereby positioning her as “good” vs. the “evil” feminist. This move perfectly mimics prostitution itself: the prostitute is visible, standing on the street or in a bar, while the buyer only visits and leaves — there is no shame attached to him, and no myths surrounding him. The function of the queer academic is to ensure things stay that way. What we are dealing with here is a defense of prostitution constructed of a double shield. Anyone wanting to debate prostitution will have a hard time getting to the john, since the female pro-prostitution academic and the “sex worker” are standing in between. Any attempt to speak to what the john does, says, or thinks will bounce back into discussions of female identities and become a cat-fight in an alley of mirrors." https://www.feministcurrent.com/2016/08/24/modern-john-got-queer-nanny/ |
| 3:13p |
Bieži piekrītu tam, ko saka Pītersons, bet viņam ir arī savi gļuki. Nesen noskatījos vienu, manuprāt, diezgan sakarīgu Pītersona kritiku no Mr. Menno. Kad Pītersons runā par praidu, viņš bieži sāk runāt par lepnību kā vienu no nāves grēkiem un jautā - kādēļ gan tas ir jāsvin? Lai gan viņš atzīst, ka varbūt ne tieši tikai lepnība ir tas, kas tiek svinēts, tomēr jautā, kādēļ gan tad tika izraudzīts šis vārds? Pītersons uz to skatās galvenokārt tikai kristīgā nozīmē, bet kontekstam, kurā šis vārds aizgājušā gadsimta 70tajos tika izraudzīts, nebija sakara ar kristietību, tas bija par to, lai cilvēki, kuri ilgstoši viņu orientācijas dēļ ir tikuši kriminalizēti, varētu iegūt pašvērtības sajūtu. (Nebija tā, ka viņi lemtu, kurā no nāves grēkiem nodēvēt šo pasākumu.)
Otra lieta bija par to, ka, kolīdz ir runa par homoseksualitāti, Pītersons to nesauc par orientāciju, bet saka 'desire' - saprotot ar to vēlmi, kas robežojas ar iekāri un jautā - vai tiešām tu visu savu identitāti reducē uz iekāri, vai tas ir viss, kas tu esi? Nenoliedzami, ka hedoniskais aspekts pastāv un kādam tieši tas ir vissvarīgākais, taču nevar to pieņemt kā vienu mērauklu visiem - protams, ka tas nav viss, kas tu esi, taču tā nav identitāte vai tikai vēlme vai iekāre. Ja runa būtu par heteroseksualitāti, tad taču ir (arī Pītersonam) saprotami, ka tur ir gan attiecības, gan intīma tuvība, gan mīlestība - tā ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa un tas ir daudz vairāk par pliku iekāri. |