Kanta dāvana postmodernistiem
"Argumentos, kas balstīti uztveres relatīvismā un cēlonībā, mūsu maņu orgānu identitāte tiek uzskatīta par realitātes apzināšanās ienaidnieku.

Kants šo punktu vispārināja uz visiem apziņas orgāniem. Prāts nav caurspīdīgs. Tam ir identitāte: tam ir struktūras, kas uzliek robežas tam, ko cilvēks var apzināties. No tā Kants izsecināja, ka cilvēkam realitātes apzināšanās ir liegta. Lai arī kāda būtu mūsu prāta identitāte - Kanta gadījumā jutīguma un kategoriju cēloniskie procesi mūs bloķē. Kantiāniskajā modelī mūsu prāta struktūru darbības mērķis netiek saprasts kā reģistrēšana un reaģēšana uz realitātē esošām struktūrām, bet gan prāta mērķis ir savu struktūru uzspiešana jēlajai realitātei.

Jautājums pie kura atgriezties ir sekojošs: vai nav kaut kas aplams tajā, ka mūsu apziņas orgāni tiek padarīti par mūsu apziņas šķēršļiem?

Otrs Kanta arguments ir tāds, ka abstraktumam, universālumam un nepieciešamībai mūsu pieredzē nav nekādas leģitīmas bāzes. (..) Abstraktu un universālu jēdzienu gadījumā nav nekādas iespējas šo jēdzienu abstraktumu un universālumu pierādīt empīriski: Ta kā tas, kas ir empīriski dots ir konkrēts un partikulārs, abstraktums un universālums ir jāpievieno subjektīvi. Paralēls arguments vispārīgu un nepieciešamu propozīciju gadījumā ir tāds, ka nav iespējams empīriski pierādīt to vispārīgumu un nepieciešamību: Ta kā tas, kas ir empīriski dots ir konkrēts un partikulārs, vispārīgums un nepieciešamība ir jāpievieno subjektīvi.

Šo premisu institucionalizēšana postmodernismam ir izšķiroša - jo to, kas subjektīvi tiek pievienots, var arī subjektīvi atvienot. Postmodernisti, kas vairāku iemeslu dēļ bija labvēlīgi nejaušībai un specifikai, pieņēma Hjūma/Kanta premisu, ka ne abstraktums, ne vispārīgums nevar būt leģitīmi atvedināti no empīriskā.

(..) Kants neiebilda pret prātu. Viņš galu galā deva priekšroku racionālai konsekvencei un ticēja universāliem principiem. Vai tas ir pret prātu? Taču vēl fundamentālāka par konsekventumu un universālumu prātam ir saikne ar realitāti. Jebkurš domatājs, kurš secina, ka prāts principā nevar izzināt realitāti nav prāta aizstāvis. Tam, ka Kants pats bija par konsekvenci un universalitāti nav būtiskas nozīmes. Konsekvence bez saiknes ar realitāti ir spēle, kas balstīta subjektīvos noteikumos. Ja spēles noteikumiem nav nekāda sakara ar realitāti, tad kāpēc visiem ir jāspēlē pēc vieniem noteikumiem? Tieši šīs implikācijas vēlāk izsecinās postmodernisti."

(Stephen R. C. Hicks)