black_robin ([info]black_robin) rakstīja,
@ 2024-04-22 00:50:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Man šķita, ka jāuzraksta dažas atmiņas par Igoru Šuvajevu. Atceros kā liku pie viņa pirmo eksāmenu. Neatminos kādu biļeti tieši izvilku, bet atmiņā palicis tas, ka pēc manas atbildes viņš uzdeva papildjautājumu, kas biļetē nebija: "vai jūs zināt kādā žanrā rakstīja Mišels de Monteņs?" Es tolaik jau biju izlasījusi viņa esejas, bet tobrīd, smalki izsakoties, biju pārmīzusi jēgu un tāpēc klusēju, jo man bija nāves bailes kaut ko pateikt nepareizi. Pēc ieilguša klusuma brīža viņš atklāja, ka tās ir esejas un ieteica man tās izlasīt. Vēlāk reizēm atcerējos šo situāciju kā vienu no sava paralizējošā truluma piemēriem, jo tā nebūt nebija vienīgā reize manā mūžā, kad nespēju runāt.

Tad reiz seminārā viņš jautāja vai Latvija ir bijusi okupēta. Sekoja klusums. Viņš jautāja vēlreiz, nekā. Tad viena krievu meitene ierunājās un teica, ka okupācijas nav bijis. Klusums. Šuvajevs jautāja: vai te ir kāds latvietis, vai jūs esat latvieši? Klusums. Tad viņš pateica, ka Latvija tika anektēta un aneksija ir vēl sliktāka par okupāciju. Šo situāciju es atceros, jo man par to bija liels kauns. Par sevi un par visu mūsu kursu. Laikam mēs klusējām tieši tāpēc, ka esam latvieši.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2024-04-22 10:52 (saite)
Klusēšana piekrišana. Pēc tāda principa vadās tumšādainie rietumu iekarotāji.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?