Pilnīgi saprot to eksāmena paralīzi, kad vairs nevar parunāt. Pasniedzēja pat centās glābt, jautājot, kas sarakstījis lugu Zelta zirgs, bet es klusēju, jo vienīgā vēlme bija tikt no tās telpas laukā svaigā gaisā. Bet ja gadījās, ka mani atcerējos par rakstīto starpeksāmenā, tad viena pasniedzēja saprata, ka tas ir uztraukums, nevis trulums un sāka uzdot jautājumus tā, ka nav bailes atbildēt nepareizi. Viņa gan piebilda, ka ne vienmēr gadīšoties tik saprotoši pasniedzēji un ieteica pāris tehnikas, kā runāt un saglabāt skaidru galvu. Un tā pamazām mutisko eksāmenu rezultāti uzlabojās. Var jau būt, ka cilvèki apjūk, ja viņiem uzdod pašsaprotamus jautājumus, tāpēc neko nesaka, jo sajūta, ka uzskata par muļķiem? Bet tā man pašai nav sliktu atmiņu par Šuvajevu?