Jā, ir tādi piemēri ne tikai ar calculus.

Monu Lizu droši vien nav iedomājams, bet tā ir mākslas specifika, ka katrs darbs ir individuāls to radošā cilvēka unikalitātes un konkrētās vides dēļ. Tomēr ne velti liela daļa no māksliniekiem atbilst kādai skolai. Visi tie mazie holandieši, un pat no pazīstamākiem Rafaēls, Ticiāns, Donatello -- darbi ir unikāli, bet salīdzinoši līdzīgi.

No šāda viedokļa raugoties, māksla sanāk kā mākoņi debesīs -- tu viņos ik pa brīdim saskati tēlus, kas ir unikāli un neatkārtojami, bet vispārīgi runājot tāda veida unikalitāte radīsies katru dienu -- neredzēsi zirgu, ieraudzīsi balodi.

Tas neatceļ to, ka mēs varam novērtēt konkrēto mirkli un konkrēto tēlu kā īpaši izceļamu.