Interesanti, kā kultūra uzliek papildslāni sākotnējām izteiksmēm.

Kaut kur lasīju, un man šķiet tas atbilstoši novērotajam, ka smaidam ir tipiski pretēja nozīme nepazīstamu/formālu situāciju laikā PSRS/Krievijā un, teiksim, ASV (vai, iespējams, arī citur).

Proti, smaids ASV ir pašpārliecinātības pazīme, savukārt Krievijā -- vājuma, pieglaimošanās pazīme, lūgšanās pēc labvēlības.

Diez vai tas ir tā absolūti, bet atceroties PSRS līderus un funkcionārus ar akmenscietajām sejām, kā arī šībrīža VVP, šķiet ticami.

Interesanti kā ir Ķīnā un kā bija nacistiskajā Vācijā, varbūt tai bargajai nopietnībai (un līdz ar to smaidam kā vājuma izpausmei) ir saistība ar totalitārismu.