Tikko pabeidzu cept/taisīt medus kūku uz saviem 22. Nekad ko tādu vēl nebiju taisījusi. Un ziniet, garšo ārprātā labi. Sāku cept vakar vakarā pēc darba un šodien pabeidzu. Jūtos diezgan lepna par sevi, ka esmu ko tādu paveikusi (sun). Tagad 316. istabiņa smaržo pēc ceptām auzu pārslām un kūkām. Cerams, ka mans garadarbs izvilks līdz 1dienai. :)
Un vispār man 1.kursā pat prātā nekas tāds nebija ienācis, ka es vēlāk, kojās nodarbošos ar gastronomiskajām izvirtībām un turklāt diezgan bieži.

Šodien ārā ir tāds laiks, ka darba vietā gribas vienkārši iziet ārā pastaigāties. Es atceros, ka pirms kādiem nu jau desmit gadiem, 7dienās ar ģimeni vienmēr gājām pastaigāties pa Smilteni. Ziemā, it sevišķi saulainā pēcpusdienā tie parasti bija gājieni uz mežu vai arī vienkārši staigājām gar Teperi un viens otru āzējām. Es nevaru saprast vai man pietrūkst kas tāds. Es domāju, ka man drīzāk pietrūkst pastaigas pa Mārupes smuko māju rajonu, kur parasti ar Madaru tiek apspriestas visvisādas tēmas. Un vispār es gribu, lai rītdiena arī ir tik pat saulaina, lūdzu uzdāviniet to man! :)