šodien piepalīdzēju saviem kolēģiem JPSā (Jauno Profesionāļu Skola) un es sapratu, ka vienkārši mīlu savu skolu. Neskatoties uz to, ka šis pasākums tie rīkots skolniekiem, jaunajiem studentiem arī es guvu pozitīvas emocijas tajā brīdī, kad jaunajiem lika nosaukt vienu no savām atziņām, ko šodien viņš ir guvis. No sākuma viņi kaut kā īpaši nevēlējās celties un runāt, bet tad aizgāja aizvien vairāk un vairāk! Un tie smaidi, smiekli, pateicības. Nu tik forši! Man pašai aizķērās viena meitenes atziņa - Tev ir sevi jāparāda, Tev ir jāiet un jāpaņem tas, kas ir Tavs! Es domāju, ka šis būs man jaunais moto, pēc kā vadīties dzīvē. Reizēm, kad man šķiet, ka dzīve tūlīt beigsies, kad gribas, lai zeme atveras un mani aprij, man vajag kādu, kas mani uzmundrinātu, uzsistu pa plecu. Tieši šī ir mana visvājākā vieta, ka es pati sevi nevaru uzmundrināt un iedrošināt. Tam man vajag vēl kādu, kas pateiktu kaut ko foršu, kas mani pārliecinātu. Es domāju, ka šis teiciens kādu laiku man atgādinās to, ko es vēlos un spēs mani motivēt doties dzīvē uz priekšu!
Labi, varbūt tai JPSā no organizatoriskās puses skatoties tur ir daudz tādi ķieģelīši, kuri drīz izkritīs laukā no sienas, bet nu tie stabilākie, kas to visu sienu tur ir paši foršākie un tie ir mani draugi, mana dzīve, mana ikdiena bez kuras es nespētu dzīvot. Un šī nav pirmā reize, kad es apzinos, ka tieši viņi veido manu dzīvi krāsaināku, laimīgāku, foršāku. Es vienkārši esmu neizsakāmi laimīga par visu to, ko šodien piedzīvoju.
Un vakarā - Mārupes kultūrsnam, saturies! :D