 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
.
http://www.draugiem.lv/music/musician.p
Brāļi Pāļi ir atbilde Tavām patikšanām!
Un šī jau nav reklāma - kur, nu :D
Un šodien beidzot pa ilgiem laikiem satiku Mōnu. Šodien secināju, ka viņa man pietrūka vairāk nekā biju domājis...
Jukušā abās plaukstās,
vēl nav nekā,
jo viņš nezin,
viņš tikai meklē -
uz ielas un peklē,
kaut ko...
Savukārt neparātīgā abās plaukstās ir -
prieks,
jo viņš tic un nevis taustās,
viņš mēģina un nevis raustās,
viņš lec un kaut vai krīt,
bet viņam vismaz jēdzīgi tās dienas rit.
Cilvēces progresējošais regress,
ir tikai pieturas punkts,
jo tās vienīgā līkne,
var būt unikums,
un varbūt,
jau nākamā dienā,
kas pēc šodienas būs,
tā līkne būs mainīga,
tā citāda kļūs.
Atceros reiz [8. klasē] es pateicu, ka man patīk grupa "Aparāts". Toreiz tiku diezgan smagi nolikts, jo redz tā mūzika, taču nav populāra. Auch, toreiz, šķiet mani tas ļoti sadusmoja, jo tad vēl nebiju aptvēris šo vienkāršo patiesību - uz idiotiem nedusmojas. Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par to, ka cilvēki citu cilvēku domas nepieņem un balsta to uz tā, ka, vai nu tas nav stilīgi, populāri, tā, taču nav māksla utt. īsāk sakot - par balstu tiek izmantots daudz kas. Bet reāli skatoties nekas, taču, nav nekas un reizē viss ir viss. Murgs ne? Un es pats mēģinu, kur pieturēties pie savas šīs revolucionārās teorijas, bet man ir taisnība. Jo viss, kas pastāv un tiek kaut kā nosaukts ir tikai un vienīgi tā nosaukts. Pats par sevi tas ir - . Kā ar lietām, kas pastāvēja pirms vēl bija cilvēks ? Tām, taču nebija vārda, et no otras puses - tās eksistēja. Pēc tam, tikai pēc tam cilvēks izdomāja visam dot vārdus. Es šķiet pats tikai nojaušu ko ar šo visu domāju un ko es tieši domāju, bet nav jau pirmā reize. Bet visu ko es gribēju pateikt, šķiet, var pateikt īsi - nekritizē nevienu par viņa uzskatiem, nekritizē nevienu par viņa domām, nekritizē nevienu par gaumi un pats galvenais - nekritizē nevienu par to ko viņš ir radījis. Tas būtu tāpat, kā kritizēt kādu, kurš uzzīmējis eņģeli 3 centimetru garu par to, ka viņš nav uzzīmējis eņģeli dabīgā augumā. Kurš tad ir redzējis eņģeli, lai varētu spriest par to, kā viņš izskatās?
Cilvēks uztaisa gleznu, kas patiesībā nav glezna, jo glezna ir glezna tikai tad, kad kāds to par tādu atzīst, vai arī tā ir ielikta koka ietvarā [labāk, gan būtu lietojis vārdu - rāmītī]. Nu, lūk viņš uztaisa gleznu, kas patiesībā vēl nav glezna, bet pašam patīk. Atnāk ciemos pie viņa Kārlis [Auškāps - nē! Cits.] un pasaka, ka viņam smuka glezna un, ka to vajagot ielikt rāmītī tas ir - koka ietvarā, lai būtu, kā jau īsta glezna. Cilvēks paklausa Kārlim un voulā - vēl viens gleznotājs ir dzimis.
Tāpat arī ar dzejoļiem, stāstiem, pasakām un stiliem u.c. . Viss tas no sākuma ir nekas, tad kāds tam piešķir nosaukumu, nosauc par mākslu un tā rodas māksla. Ja Rokpelnis pasaka, ka sūds ir dzeja tad tā ir dzeja nevis sūds. Ja Šeila pasaka, ka tas ir stilīgs tērps nevis lupatas - tad tas ir stilīgs tērps un nevis - lupatas.
Katrīna [Vai Kristīne] Neiburga arī teica ko līdzīgu, ka viņa kaut ko uzraksta un tad kāds to nosauc par mākslu, lai gan viņa rakstīja par savām izjūtām nevis sacerēja mākslu. Jap, tā viņš ir. Un es pašlaik neveiksmīgi kopēju kāda rakstīšanas stilu ja, kas.
Laužu šokolādi pa gabaliņiem un smejos. Tādiem ārprātīgiem smiekliem ar kādiem smejas tikai trakie. Jo tā skaņa laužot tukšā, klusā istabā šokolādi tik ļoti liekas, līdzīga tai - ar kādu troksni lūzt mana sirds. Runā, ka starp džekiem draudzība parasti esot dziļāka nekā starp meitenēm. Neņemos spriest par to.
One shot, one hit,
one man down,
one soul
and god, and god...
have a new playmate.
Draudzība ir tikai draudzība,
labākie ir tikai labākie
un rētas ir tikai rētas,
nepateicība ir pasaules alga,
lai gan pelnījusi to pasaule nav.
Pietiek ar pāris skrāpētām rindiņām,
pāris švīkātiem teikumiem,
lai sāpētu pietiek pat ar vārdu,
bet pat ar 100 lappusēm var nepietikt,
lai smaidītu, smietos, priecātos
un būtu - laimīgs, jā
un kamdēļ šajās dienās?
kamdēļ šajās dienās -
es jūtos dīvaini, tā?
Current music: kliedziens.
Mīlestība ir tikai mīlestība,
ticība ir tikai ticība,
tāpat, kā cerības ir tikai cerības,
tomēr es ceru, ticu un mīlu.
Kvēlošana ir tikai kvēlošana,
paļaušanās ir tikai paļaušanās,
tāpāt, kā dūja ir tikai dūja,
tomēr mana dūja paļaujoties kvēlo.
Ogles ir tikai ogles,
uzticība ir tikai uzticība,
tāpat, kā spalvas ir tikai spalvas,
tomēr es uzticos savām spalvainajām uzticības oglēm.
Tev ir manfeldiska dzeja,
domas ačgārnas,
bet mīlestības politika makjavelliska,
cerības - neīstas, sapņainas,
savukārt, rokas - nogurušas,
bet sirds - tā Tev ir no plastmasas,
saki man - kā Tu vari tā dzīvot?
kā vari?
šņabis ar sulu manā glāzē,
kā vienmēr - 50 uz 50,
tiek ieliets lielā, lielā vāzē,
kā vienmēr - ir pulkstens 22:00
un lūpas Tavas sarkanās,
vēl joprojām saldkaisli kvēlo,
bet tagad, kā vienmēr, pēc pulkstens 22:00,
tās kvēlo vēl sarkanāk, vēl saldkaislāk,
vēl iekārojamāk,
un tā supervaroņa izjūta jau nemāna,
tāda ir pašreizējā realitāte,
jo Tu jau arī tāpat, kā es pirms 22:00...