 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
.
Pasakām nav vietas apkopējas dzīvē,
tāpēc ķeršos es pie lietas -
tātad - apkopējas dzīve,
visticamāk sapņojusi nav
un vēlējusies arī nekad,
taču sanāca, kā sanāca
un viņa ir apkopēja,
bet sirds - karalienes
un rokas - no zelta,
bet ne reizes nav bijis -
ka būtu, tā tronī celta,
ir, gan bijuši vīriesi -
ar viltotiem kroņiem,
tomēr ne reizi nav celta viņa - tronī,
bet ziniet - vajadzzētu,
lai gan ne jau manos spēkos novērst,
šo netaisnību skarbo
un ziniet - nav vērts,
es labāk patēlošu vienaldzīgu - bargo,
bet Tu mans dārgais draugs,
atceries ko es teicu -
un kļūsti viņai draugs,
vai vismaz nekļūsti par ienaidnieku.
p.s. tāpat ir ar konduktorēm / kontrolierēm...
Hei, mana mīļā,
es pašlaik rakstu vēstuli Tev,
bet, zini ko?
Tā nebūs nekāda dziļā,
vien vārdi -
es aizeju prom,
tāpēc neklausies mīļā,
bet laid, laid mani prom.
Neviens jau nav vainīgs,
tā vienkārši notika,
ka ar gēla nadziņiem reizē -
pazuda,
Tavs burvīgais es
un pazuda ar to -
arī vēstules,
skursteņos, miskastēs un laikmeta griežos,
es tagad bez Tevis griežos un griežos
un izlaužu 1/4 sirds,
lai Tu man neizlauztu pusi,
atā, atā -
mēs devāmies katrs uz savu pusi.
Current music: Dzelzs vilks - Es skrāpēju Tevi no sevis ārā.
Trīs dienas biju galīgi ne savā garstāvoklī, tā kā būtu iekāpis ne tikai cita kurpēs, bet pat dzīvotu kāda cita dzīvi, ne savējo. Tagad atkal viss ir labi, protams ne viss, jo pietrūkst Kādas, varbūt tieši Tu, kas lasi šīs rindas man pietrūksti? :D A, ko var zināt, dzīve met dažādus līkločus. Manī ir tik daudz mīļuma un pozitīvisma, ka pietiktu vēl vismaz vienam Jānim un varbū pat vēl vienai Annai [he, he, čau :)]
Izlasīju to Velbeka "Varbūt ir sala" - viena no tām grāmatām kuras lasot paliek tik sūdīgi, bet beigās Tu daudz ko saproti priekš sevis un atkal ir labi. Man jau nav jābūt sastāvdaļai no tā, no kā es nevēlos sastāvdaļa būt. Man jau nav jābūt zobratam mehānismā, kurš man nepatīk. Es varu būt tāds, kāds esmu. Ak, jā - kāds tad es īsti esmu? Man šķiet ja par krāsām runājot tad drīzāk - spilgti zaļš, pelēcīgi dzeltens, oranži melns un žorgāms [tagad tāda krāsa ir, es gan nezinu, kāda viņa izskatās], labi tas par to žorgāmu - debīls joks, bet vispār es aizdomājos par to, ka suns tik pat labi varēja saukties par kaķi, ja vien kādā tur gadā kādam, vai kādiem nebūtu licies, ka kaķis ir vispiemērotākais vārds sunim. Ceru, ka sapratāt. Respektīvi - saule varēja saukties par mēnesi ja vien nosaucējs tajā tālajā gadā būtu iedomājies par to, ka lūk vārd Mēness labāk raksturo Dzeltenā bumbuļa īpašības, bet spilgti baltā [kāda vispār ir mēness krāsa??] bumba labāk sevī iemieso vārdu - saule. ;) Protams daudz vārdu ir radušies no grieķu, vai latīņu valodas vairākiem vārdiem, vai kāda vārda skaidrojuma, taču tas pats skaidrojums arī kaut kā radās - vai ne?!? Es gan netaisos [vai varbūt tomēr?] pārsaukt visas lietas savādāk, jo tajā ziņā esmu jau pasaules kārtībai, dēļ cieņas pret vecākām "būtnēm", pielāgojies. Bet iedomājaties pasaulē ierodas tāds mazs mežonēns un viņam jau no dzimšanas ir jāpielāgojas pasaulei kur visam jau ir doti vārdi un ir sava kārtība, patiesībā tādā ziņā maziem bērniem ir visgrūtāk, lai gan tas ko mēs neatceramies nespēj mums kaitēt, vai ne? :))
Pienāk jauna diena,
vai kas ir mainījies?
Tu vēl joprojām esi
un es arī esmu.
Un, kas par to,ka kāds gabaliņš no sirds izplēsts ?
Un, kas par to, ka vējš svilpo dvēselē un apsaldē prieku?
Vai tad tāpēc man būtu jāuzskata Tevi par ienaidnieku?
Tā jau notiek, tā jau notiek,
tā jau bieži notiek,
tā notika,
notiks un būs.
Lai cik tas dīvaini neskanētu
arī klusums ir skaļš
nē bet nopietni ieklausies
tas dzied
saku šo labi zinot
ka viss ir relatīvs
un vienam klusums var būt skaļš
bet citam skaļums kluss
ieklausies kā sitas mans pulss
vai tas ir skaļš vai kluss?
Beidzot pēdējo divu gadu laikā atkal izrunājos ar brāli. Un vairāk nekā - "Tēju dzersi?" "Jā.". Tā kā silti ap sirdi palika, lai gan tas manās un brāļa attiecībās ir tikai pussolītis tuvāk normālām attiecībām tomēr tas ir daudz zinot to, kas bijis... Bet bijis ir daudz, kas sākot ar to, ka es it kā esot pediņš, kroplis, kverplis un, kas tik vēl ne un beidzot ar manu atsacīšanos no viņa kā brāļa... interesanti, ka saruna nesākās ar atvainošanos un izskatās, ka atvainošanās tā arī nekad nebūs, bet vai to vispār vajag? Ņemot vērā to, ka, cik jūtu, mēs abi gribam to, lai mums būtu draudzīgas attiecības... To, ka viņš nav tāds brālis kādam viņam vajadzētu būt un es tāpat mēs abi zinam. To, ka citiem brāļi ir vairāk brāļi nekā mēs - to mēs arī zinam, bet varbūt beidzot viss mainīsies? Ceru, ticu, tā tam jābūt. :)
Šī būtu varen draņķīga diena jo visu dienu sāpēja galva un likās, ka viņa pārsprāgs, bet saruna ar brāli bija kā zāles, kā kafija un paracetamols ko iedzēru vēlāk vakarā.
Nepīpēju jau trīs nedēļas, pat četras gandrīz. Divas cigaretes gan vājuma brīžos izpīpēju, taču abas reizes tas bija iedzerot, bet esot skaidrā man pat cigaretes šķiet pretīgas un ir sākuši mazliet kaitināt pīpmaņi pieturās. Domāšanā esmu nepīpētājs un tikai pāris vājuma mirkļi liedz sevi par tādu saukt. Esmu pīpmanis kurš atmetis un cerams vairs neakd nepīpēs.
Viss ir labi. :)
Mēs varam būt viens otram,
neesot viens otram blakus
un varam būt viens otram,
tumsā skumji spaidot blaktis,
mēs varam būt viens otram,
nemaz nezinot, kāds otrs ir,
mēs varam būt viens otram,
ja ticam - kaut kur jau ir,
varam mīlēt nemaz nezinot,
varam priecāties - nesatiekot,
varam, varam, varam,
varam arī ļauties karam,
un karot, karot, karot,
ar sevi un sevi varot.
Ui, kas vakar [29.09.2008] bija par labu dieniņu neskatoties uz to, ka darbā ierados par vēlu, kas beigās izrādijās par agru. Bet nu - viss pozitīvi. Pēc darba no Āgenskalna gāju ar kājām uz centru - 8 dienu laikā jau trešo reizi - patīk. Rīga vakaros ir skaista pilnīgi pat eiforija pārņēma ejot pa akmens tiltu, iesmējos - palika nedaudz kauns, bet tas gan smaidu no manas sejas nenodzēsa, par ko gan kaunēties? Kāpēc raudāt, ja gribas smieties un kāpēc nesmaidīt, ja gribas un lūpu kaktiņi paši tiecas augšup? Es tikai dažubrīd nevaru saprast, vai es esmu jucis, vai laimīgs... varbūt abi kopā?? Tikai, kas tādā gadījumā par iemeslu būt laimīgam - strādāju darbā, kur prasās neiedomājama rūpība, bet tā, kā zināms nekad nav bijusi mana stiprā puse, saņemšu algu aptuveni 220 mēnesī ar ko pietiks ceļam, ēšanai katru dienu un vēl kripata tēriņiem. Meitenes man joprojām nav ir tikai manas divas fetišmīlestības - Rīga un Latvija, bet tas jau laikam neskaitās, ne?!? Un viss mana dzīve ir tāda pati kā agrāk, lai gan jā, iespējams tas, ka es beidzot kaut ko daru ir tas iemesls... katrā ziņā, ja cilvēki ēstu ziepes, tad pilnīgi noteikti SIA Trejdeviņi ziepes būtu visgaršīgākās. ;)
Tad kad Tu sāc strādāt tad brīvajam laikam ir pavisam cita garša, draudzībai cita garša un cia garša gaisam. Šodien pārliecinājos par to, ka arī sestdienai un svētdienai ir cita garša - vismaz divreiz garšīgāk... Protams arī ikdienai ir cita garša - sūrāka, man šad tad laužot ikdienu pa gabaliņiem un ēdot mēle sūrst, taču ir tā vērts zinot, ka brīvais laiks garšos labāk un atsvērs ikdienas garšas skābumu. :) Šodien jutos kā zilonis trauku veikalā jo firmas banketiņš iekš "Margaritas" Jelgavā priekš manis bija par šiku. Taču pozitīvi, ka saliedējāmies nedaudz vairāk... žēl, ka nebija Ilonas jo neskatoties uz to, ka citas [firmā esmu vienīgais vīriešu dzimuma pārstāvis] es pazīstu ilgāk tomēr Ilona man ir tuvāka par viņām visām...
Current mood: Iedvesmojošs.
Current music: Kaut kāds dungojiens no Aināra Mielava.