Last.fm, tā kā zinādams, ka manai dvēselei vajag miera, uzliek kaut ko veldzējošu. Tagad jāizdzer tēja, matos jāiesmērē maska, jānogriež nagi, jāsakārto domas un jāapklusina savi tarakāni galvā. Man tie ir melni un spīdīgi, šņerkst ar garajām ūsām vientulības brīžos vai stresaina darba laikā. Bet es negribu klausīties tarakānos, es gribu klausīties sirdspukstos.

Esmu oficiāli dabūjusi savas jūlija brīvdienas, tātad uz tēvzemīti! Es te nesen dzīvokļabiedrenei Mirjamai skaidroju, kas ir Jāņi un ko latvieši ar viņiem dara (nu, ne ar Jāņiem, kas vīrieši, protams, bet par šo tēmu arī varētu parunāt), un tā sirdī iedzēla, vot tā iedzēla! Uz mājām man sagribējās, a mēs vēl braucam caur kaut kādu tur viņējo rajonu, viss zied, smaržo, cilvēkiem bārbekjū, īri jau īsajās maiciņās. A es domāju par to, kā ar divriteni braucu pa lauku ceļu Latgalē, sejā pūš vasaras vējš, pakaļ skrien nikns krancis un kaut kāda babeņa tur uz tīruma bļauj: "Reks', Reks', a nu ka iz sātu!!!" A realitātē es eju pa cilvēku pārpildītu ielu, sejā pūš cigarešu dūmus, un kaut kāda īru tīne pilnā pālī bļauj: "Brendan, you fockn' scumbag!"

Pēc pusotra gada pauzes atkal noskatījos "500 days of summer". Tas ir tik uzjautrinoši, cik ļoti mainās filmas pamatdoma un sīkās detaļas tagad, kad pati dzīve mani ir nedaudz izmainījusi.