Pa lielam ievācāmies un beidzot es varu "skriet" līdz autobusam tik vien kā 100 metrus, līdz tuvākajam Staburagam (man personīgi tas šķiet interesanti, ka katrai vietai, kur ievācos, blakus ir Staburags). Dzīvoklis ne dzīvoklis, bet pasaka - pat bail visu aiztikt, liekas ka tūlīt noplīsīs un mūs izliks uz ielas un es dzīvošu zem blakus esošā viadukta. Vienīgi internets mūsu guļamistabu pusē velkas vājprātīgi - 5 min, lai atvērtu vienu sūda lappusi, 5 min!!!!!, un draudziņš joprojām nav sakārtojis savu istabu, kā rezultātā viņš okupēja manu gultu un dušu, un to līdz ceturtdienai.
Other than that, man besī mans darbs un šķiet, ka es zaudēju savu vērtīgo laiku, tupot tur un truli pārbaudot to nejēdzīgo amerikāņu kontus. Katrs otrais no viņiem atver to NVO, to kādu citu klubu, tur, teiksim, tamborēšanas klubs vai kubas cigāru mīļotāju klubs no Arizonas, jebal viņus (pardon). Un darbā viss strikti, strikti, - ar draugiem runāt nedrīkst, visu laiku kaut kādi targets, targets, average handling time. Es un mans poļu kolēģis rīkojam ikrīta depression session pie kafijas/tējas krūzes un šodien mans itāļu kolēģis čistoserģečno priznalsja, ka viņam viss šitais balagāns ir vājprātīgi apnicis. Te es varētu vēl turpināt uzskaitīt kolēģus (kā, piemēram, dažus smukus, kuri piedzerās un ne tikai pavēsta to, ka darbs besī, bet arī to, ka tu saisti un tā), bet tad man vajadzētu rakstīt garu penteri, kuru diez vai kādam gribētos lasīt, nu, un man, godīgi sakot, diez vai gribētos rakstīt.
Tāpēc ar labu nakti, mazuļi! Rīt nāks jauni sūdi un mēs ar viņiem mācēsim tikt galā. Kāds cerēs uz pasaules glābšanu, es, piemēram, uz ātrāku internetu.