Lielāko daļu no manām saulainajām bērnības atmiņām pavada mūzika un ceļš. Mūzika, visticamāk, tāpēc, ka toreiz fonā skanēja radio vai mana atkarība kasešpleijera izskatā. Piemēram, ceļš Rīga - Tallina. Magnetola atskaņo Queen - Radio Ga Ga un nepārtraukti drillē toreiz, manuprāt, krutāko kaseti ever - "Atbalss 100". Popdziesmas no astoņdesmitajiem - tur Foreigner ar "I want to know what love is" un A-HA, kuri, šķiet, bija mani pirmie Backstreet Boys. Vai arī mani jaunie tīņu gadi un radio atskaņotais "If I ever feel better" no Phoenix, kuru es pārrakstīju kasetē (jo neviens toreiz man neiedomājās uzdāvināt cd pleijeri) un ar ķemmi-mikrofonu lēkāju pie spoguļa. Es pilnīgā nopietnībā uzskatu, ka šī ir viena no mana soundtrack of my life skaņu celiņa, jo joprojām to nespēju pārstāt klausīties un mēmi plātīt muti.
Vai arī piemēram morālā trauma. Ceļš Tallina - Rīga. Magnetola atskaņo The Beatles - Girl. Brīdī, kad bītli saldkaisli dzied "Giiiiiiiiiiiiiiiiiiirl - FSSSSSSSSSSSSSSSSSSSSS", pār manu ķermeni pārskrien drebuļi. Man tas FSSSSSSSSSSSSSSSS ir tā iesēdies smadzenē, ka ne Jesterdeji, ne Džūdas to nevar izdzēst (kuras man, starp citu, nemaz nepatīk).

Es to visu tāpēc, ka šodien aprit divi gadi, kopš esmu Īrijā un mani pārņem viegla nostaļģija pēc Latvijas, prātu nepamet mirklis no bērnības: ceļš Preiļi - Jēkabpils, vasaras vakars, tētis pie opeļa stūres un pa radio atskaņo "Sultans of Swing". Un es zinu, ka tūlīt būsim mājās, es ēdīšu rabarberus cukurā un laukā ducinās pērkons. Un viss būs labi.