kino bija tieši tas, ko prasīja dvēsele, kura negribēja iet uz mājām. ar šokolādes popkornu un burkānu biezeņsulu made in poland es devos uz bendžaminu batonu.
verdikts: mediocre shit under a nice coat of sweet whipped-cream (lasi - vizuālie efekti) with cherrie (lasi - blānšeta bija skaista). runājot par to pašu blānšetu, viņa man šoreiz lika vilties: nemaz nepārliecināja aktierspēle, turklāt notēlot to veco, mirstošo lēdiju bija tikpat nepārliecinoši kā viņas kreisais ņūorleānas akcents. ne-ne-ne.
pits bija labāks, lai gan atzīšu, ka vizuāli labāk vienkārši skatīties uz viņa bildīti nekā klausīties tajos murgojumos. viduvēji.
vislabāk man patika tildas svintones nelielā loma, kā arī daži citāti iz filmas - kaut kas no sērijas "vecīt, skaties uz dzīvi no filozofiskās puses".
ja tagad vajadzētu salīdzināt finčera darbu ar boila darbu, tad pēdējais vinnē ar to, ka filmā ir kvalitatīvs saundtreks. pārējais so-so: gan bendžamins, gan miljonārs. oskaru nominācijas neiedvesmo šogad.

p.s. vēl ar pārvākšanos meklēju savu veco bērnības bildi: 80ies oldskūls, tētis ar pačku, brālis vecmodīgās banānenēs un mamma brillēs, kas aizņem pusgalvas, un sarkanā kostīma ar uzplečiem. bilde izrādījās pie neoplasmas, kas dīvainā kārtā ar novembrī iedotajām grāmatām aizceļoja pie viņas. tagad mans ģimenes arhīvs ir drošās rokās (mažors LOL) ;D