Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

16:30

Nesen braucu mājās un aiz manis apsēdās divi. Gribēju pasnaust, bet sāku klausīties un tā arī nosēdēju. Viens stāstīja, ka savulaik pazīstama daktere esot palīdzējuis dabūt invaliditātes grupu, tagad dodot 45 latus mēnesī un kautkādus kuponus. Tagad apliecību esot paņēmusi mamma un neatdod, jo naudu ēšanai viņš mājās nenesot, un arī par dzīvokli rēķins liels. Otrs piebalsoja, nu, tu vizmaz tā palīdzi, es savējiem neko nevaru iedot. Saruna pārmetās uz citu tēmu, un senākie notikumi bijuši vēl pirms pirmais esot iesēdies, uz 3 gadiem, viņš precizēja. Atceries, otrs iegrima atmiņās, kad mēs celtniecībā pelnījām daudz naudas? Aha, atcerējās pirmais un izstāstīja, kā reiz nolīgts izflīzēt vannasistabu jaunajā projektā. Atnācis strādāt, bet pietrūcis kautkāda instrumenta. Apakšējā dzīvoklī kāds urbis un nolēmis aizņemties instrumentu no kaimiņa. Iegājis, tur gaiteņa galā kautko skaļi borē, bet stāsta varonis gājis un skatījies, kas notiek blakusistabās. Vienā, skatās, soma un virsdrēbes. Nu es ieeju un sāku šurīties pa kabatām, šis turpina. Vecs sīmenss, vēl ar ārējo antenu un maģīša purns, nekā jēdzīga. Te jakas kabatā - skat, trīs papīrīši, pa 500. Pirmo reizi redzēju piecsimtniekus, šis elso, iebāzu piedurknē un klusiņām izgāju. Aizslēdzu augšējo dzīvokli un fiksi gāju prom, neko tur neflīzēju.

Šajā stāstījuma vietā abi izkāpa, bet man palika pārāk maz ko braukt, lai snaustu.