Izrādās, lērumam planētas iedzīvotāju ir problēma. Cietie diski ik pa laikam atkaujoties, un tad cilvēki kļūst par ekspertiem datu glabāšanā un atjaunošanā. Tātad, par ko kreņķis? Ja nav rezerves kopiju, tad atliek cerēt ka mirst aizstājamas lietas un saturu var atdabūt. Ko tālāk?
Vieni sāk lietot tikai izturīgos serveru diskus. Bet mēs labi zinām, ka arī serveru diski avarē, protams, mājās slodze pavisam cita, un MTBF attiecīgi palielinās. Vieni pērk diskus ar vismazāko datu blīvumu. Citi saka - vecais 20gadīgais SCSI disks ar 3GB ietilpību joprojām lieliski nolasās, atšķirībā no 3gadīga modernā, tikai....paši saprotat.
Vieni gaida uz SSD, uz ko pieredzējušie norāda - noveco sliktāk par HDD (kļūdas), dārgi. Zinātāji ņurd par FC, SD un citu karšu problēmām un netic ka SSD būs principiāli drošāki ilgtermiņa glabāšanai.
Citi paļaujas uz failu glabātuvēm tīklā. Te vienam keksam bija problēma - nobira mājas disks, klients gaida bet glabātuvei kautkādi savi kreņķi, turklāt līgums paredz visādus nepieejamības laikus.
Kas tur tālāk? DVD, tfu, blūreji? Tie, kas piedzīvojuši CD-R/RW drīzu nelasīšanos, baidās. Tie, kas pirkuši dārgas matricas, baidās mazāk. Piredzējušie plāno arhīva migrāciju no BR uz nākamo lielisko nesēja veidu.
Disku masīvi, spoguļi? Labdien, te datu centra priekšnieks, un te viņa sieva - drošības oficieris. Mēs taču gribējām mājas kompi, nevis jaunu profesiju.
Lietot ne mazāk par diviem atšķirīgiem datu nesēju veidiem, aha, papildus kopijas glabāt pie Juronkuļa kas ir zemessargs, un vēl vienu - Šveices bankā?
Nu un kā glabājat savus failus izmaksas.txt un vasara.jpg jūs? Nerūp - ja ir teksta redaktors, var uzrakstīt no jauna un ja ir foķegs, var taču sabildēt vēlreiz?