Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

21:56

Manā tuvākajā lokā ir daži cilvēki, kas ēšanu un pārtiku vispār uzskata par sava veida nākotnes garantu. Augot šādā vidē, tas man nav pagājis bez sekām. Arī es jebkurā brīdī izvēlēšos ceptus kartupeļus vai pupu sautējumu nevis divas tīģergarneles ar rozmarīna mērci. Ja cilvēks šodien ir paēdis, tas ar lielu varbūtību sagaidīs rītdienu. Es saprotu, ka lielai daļai garšīgi nozīmē izmeklēti produkti, sagatavoti neparastā viedā, bet no suši man vislabāk garšo zaļā mārrutku pasta un ingvers, tāpēc es nevaru būt pilnvērtīgs sarunu biedrs izsmalcinātiem gardēžiem.

Atgriežoties pie ēšanas, šie cilvēki man apkārt vai nu mudina ēst apkārtējos, vai paši pieēdas tā, ka sāk snaust teju pie galda. Tas var būt kaitinoši, bet zinot iemeslus, tos var [viegli] saprast. Ja cilvēks bērnībā nav dabūjis pietiekoši ēdiena (es pat nesaku - katru dienu), tad es saprotu apsēstību ar ēšanu. Ja cilvēks naktī ir slepus lavījies pie skapīša, lai noskrubinātu no kopējās rezerves, tad es saprotu kāpēc tagad mīļākā ēdienreize ir pēc pusnakts. Kāpēc teju kulta ēdiena nozīme ir parastiem speķa pīrāgiem, tiem pašiem kas kara laika bērnībā bija milzīgs retums. Kautkādā brīdī tas viss man pārstāja būt kaitinošas dīvainības - kad sapratu iemeslus. Turklāt es varu gudri izrunāties, nedomājot par ēdienu, pateicoties tieši šiem cilvēkiem.
Pa lielam, katram no mums ir sava trauma, sava apsēstība un savs skeletiņš, kā saka pie mums holivudā.

Cik vispār ir tādu cilveku, kuri nedzīvo pēc bērnībā uzņemtajām programmām un ieradumiem? Domāju, ka ļoti ļoti maz. Var apaugt ar jauniem niķiem, bet pamats paliek tas pats, man šķiet.