Kādreiz varētu uzrakstīt stāstu grāmatiņu ar kapu stāstiem. Nē, ne par melno vīru ar kaulaino roku, bet radiniekiem un viņu kapu māniju. Piemēram, viens no gadījumiem - māsa1 taisās uz miršanu un māsa2 mēģina pierunāt vājnieces dēlu, lai apglabāšana notiktu kapos, kuros apglabāta abu māte (kura nekad nav gribējusi tikt apglabāta tajos). Māsa2 ir kapu fanātiķe, kas mēnesī pa dažādiem Latvijas kapiem nobrauc komija cienīgu kilometrāžu, bet šis ir principa jautājums - māsiņai jāguļ kopā ar māmiņu. Jautājums tiek uzstājīgi pieminēts teju katrā sarunā ar dēlu, uz ko viņš atbild - vai šī ir kārtējā lieta, kurā nevajadzētu rēķināties ar māsas1 gribu un vēlmēm? Un kā tad viņa tiks nošķirta no vīra, kurš arī nedzīvos saules mūžu? (šis ir netīrs paņēmiens, bet ko lai dara). Pagaidām māsa2 nav iesniegusi apelācijas sūdzību par šiem argumentiem, bet dēls zin, ka māsa2 ir knīpstanga un ir pieradusi savu panākt visiem līdzekļiem, tāpēc nezaudē modrību.
Indiešiem ir daudz trūkumu (kā jau mums visiem), bet cik saprotu, kapu kultūrā viņi ir mūs apsteiguši. Nudien, vajadzība iekārtot lielas zemes platības ar aizgājējus apzīmējošām konstrukcijām ir vēlme ignorēt nāves faktu. Teiksim, es varu atcerēties savus mirušos tuviniekus, sēžot uz taburetes virtuvē vai bstāvot uz balkona - man tāpēc nav jādodas uz noteiktu vietu 250km attālumā. Kad es dzirdu ieteikumus "braukt un aprunāties"....Man nav pierādījumu ne aizkapa dzīvei, ne tās neesamībai - bet kāda tam starpība. Cilvēka nav un tas arī viss. Viņas nebūs un kaut kad nebūs arī manis un pasaule no tā nemainīsies un tas ir tikai pareizi. Jau paguvu novērsties - tātad, doma ka ķermenis tiek sadedzināts un vairs nav fizisku liecību par tā kādreizējo klātbūtni, man šķiet dabiskāka par kapu kopšanu pat idilliskākajā variantā, ar lauku kapiem, akmens sētu un asperāgiem - nerunājot par granīta mauzolejiem ar 2m+ stellām.
Aprūpējot aizejošu cilvēku, redzot ka tam ar katru nedēļu, ar katru dienu vajag arvien mazāk, kā pamazām zaudē nozīmi viss, kam agrāk ir bijusi svarīga loma....mammai, kad viņa bija aprūpējusi savu mammu, nebija vajadzības braukt uz kapiem katru nedēļu un pat ne mēnesi. Un man tas šķiet saprotami. Vai nemitīgā dzīvošana pa kapiem ir vainas apziņas dēļ vai tiešām mierinājuma meklēšana, vai nespēja samierināties un pieņemt izmaiņas?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |