Vakar tas notika, tomēr. Kāda no apdullušajām jkundzēm, nespējot iztikt bez jkga sabiedrības, bija izpletusies pa atlikušo veloceliņa platumu un tomēr saskārāmies ar stūres galiem. Par laimi, tikai tankš! bez saķeres un sekojošās streipuļošanas. Varianti kādi - nolikt madāmu pāri celim un pārmācīt ar turpat plūktu latvāni, iekaustīt jkungu kas neaudzina jkdzi vai vismaz pats nebrauc pa riska trajektoriju, vai pašam pāriet uz šoseju?
Pēc tam minoties tālāk, prātā apviļāju domu, ka ja šie sapņainie radījumi uztestos bērnam, man būtu ļoti grūti saglabāt konstruktīvu pieeju. Aiztaupīsim viens otram mūsu sliktākās puses.
Dzerot kafiju, atcerējos brīvdienas, kad Dzimtenes ārēs tika nolemts uzņemt kofeinizētā dzēriena devu. Kafejnīca no skata laba, personāls smaidīgs. Pirmais zvans atskanēja, kad smaidīgā meiča kafiju nevis samala, bet ieklikšķināja no dzirnaviņām jau samaltu. Otrais - kad tādu pašu drupanu iestellēja apirātā un pēc brīža jau sniedza man tasīti brūna, karsta šķidruma. Intereses pēc nodzēris vienu malciņu, atstāju to uz galda. Jā jā, snobisms no manis tā vien spiežas ārā, bet neredzu jēgu pirkt normālu aprīkojumu un neaizsūtīt personālu uz vienas dienas apmācībām - par tehniku izdotā nauda vējā un klienti neatgriežas.
Šodien kāds fāters ar bērnu krēsliņā aiz sevis straujā pagriezienā brauca pretī tieši pa vidu. Ieraugot mani (surprise!), rāva stūri pa labi. Ceru, ka viņam vismaz nav auto.
Tālāk, jau taisnā gabalā, pretī brauca divas pusaudzes; tā kura brauca celiņam pa vidu, skatījās telefonā ko turēja rokā. Pie mājām divi pavisam mazi meitēni savus riteņus noparkojušas tieši šķērsām celiņam, turpat uz celiņa kaut ko pētīja telefonā.
Iešu parunāt ar parakītiem, visnotaļ saprātīgām radībām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |