Pāris dienu laikā pienāca ziņas par bijušā kolēģa nāvi un esošā kolēģa diagnozi. Tā ir tāda sajūta, kā bērnībā - kad uz skolu atnākušais milicis šķiet atnācis tieši pēc manis, dēļ dražeju paciņas stadiona veikaliņā. Viss, slēpties un noliegt nav jēgas, esmu sasniedzams. Ap četrdesmit cilvēks apzinoties, ka ir mirstīgs, man šis posms turpinās. Sarkana sporta auto man nav, ar jaunām blondīnēm netiekos, bet ir jau vēl citi veidi, kā turēties pie dzīvesprieka. Bet es pieļauju, ka uzzinot ka ir neārstējami slims ar zināmu laika rezervi, cilvēks varētu sākt īstenot visādus klišejiskus sapņus. Es pat nevaicāšu, ko jūs darītu, jo tas viss tāpat ir teorija (protams, ja kāds nav tiešām jau mata galā).
Vienlaikus nāk prātā vecie cilvēki, kuri mirdami nenomirst un radinieki, kuri tos diendienā kopjot paši jau zaudē interesi par dzīvi. Varētu pateikt kādu standarta frāzi par dzīvi, kurā kā katlā ir visa kā gana, bet vienam pasmeļās vairāk, otram - mazāk, bet tas iederētos tikai kādā filmā. Dzīvē viss ir tiešāk.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |