Tālajos 90to beigās mēdzu piestaigāt pusdienās uz, kā viņi sevi sauca, veģetāro kafejnīcu (vēlāk - jau restorānu) Rāma, Barona ielā. Tur, kur pa vienām durvīm iet iekšā ar kāpīti, pie otrām (nezi, vai tagad joprojām) trūkumcietējiem traukos lika līdzņemamās porcijas. Kastu sistēmas adaptācija - labieši ēd augšā (tiesa, restorānā trauki pašam jānovāc, tas lai panditi neaizmirstu par iepriekšējām dzīvēm), kriviči - uz ielas, pie lodziņa. Tas nu tā, liriska atkāpe. Galvenais ir tas, ka Sākumā tur viss bija trakoti garšīgs, un ko tur slēpt, arī lēts. Laikam ejot, arī manas ikdienas gaitas mainījušās, bet reizi pa reizei esmu tur iegriezies, varbūt reizi pusgadā. Tāpat kā sabrūk impērijas, arī šai vietai kā iespējai paēst kaut kad ir pienācis gals un beigas - pēdējo gadu laikā tās pašas nedaudzās reizes nav nesušas piepildījumu, apmierinātību ar dzīvi un vēlmi atgriezties jo drīzāk. Darbinieku sejas izteiksmes arvien vairāk līdzinās 9. trolejbusa kontingenta sejām, ēdiens kļuvis pliekanāks, popsīgāks, tiek ekonomēts uz izejvielām un nav vairs tā smeķa, kas bija, bet ko tur slēpt, cenas augušas visai ievērojami. Kas vēl mainījies? No vietas, kas iegūtos līdzekļus vismaz sakās izlietojam trūkumcietēju pabalstīšanai, tagad tā ir ēstuve, kas veic izmaiņas interjerā un beidzamais piliens ir liels lcd teļļuks uz kura griež incredible india un holy lifestyle reklāmas. Es kategoriski pieprasu izsniegt arī spalviņas, lai varētu pakairināt rīkli, pakorķēt un kutināt ego un garšas kārpiņas ar jaunu sparu! Kad damočkas, kas mēdz noparkot suvus uz ietves aiz loga, būs nobriedušas, domāju - radīsies arī piedāvājums. Vienīgās labās izmaiņas - tagad 2.st. ir daudzmaz pieklājīga (lai arī neticami šaura) tualete un vēl izlietne blakus, tas kas bija agrāk atbilda restorāna nosaukumam tikai pēc Indijas standartiem. Visām impērijām reiz pienāk gals un no šīs domas nav jāšausminās, vienkārši tas jāzin un jābūt gataviem. Varu teikt, ka mēs mājās gatavojam nesalīdzināmi garšīgāku kičarī nekā viņi piedāvā klientiem. Starpība mērāma parsekos, es kautrīgi gribētu atzīmēt. Tas ir gaužām vienkāršs, bet sātīgs un ātri pagatavojams ēdiens, nav iemesla uzskatīt mani par epikūru, kas pārdevis Dzimteni svešas virtuves dēļ (manā sapratnē, latvieša praktiskā iecienītie nēģi un lucīši ir eksotiskāka popkultūras pazīme, nekā rīsu-zirņu biezenis). Un te otrs secinājums - ja gribi, lai kautkas ir izdarīts kārtīgi, izdari to pats. Labi, darba lietas mēs deleģēsim arī citiem, bet attiecībā uz ēdienu - tas ir sarežģīti. Dzīvojam taču vienreiz, kāpēc ēst negaršīgu ēdienu?
Tas viss man ienāca prātā, šodien pirms darba ēdot vakardienas kičarī, bet uzkožot kajenas piparam, nolēmu par to uzrakstīt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |