Cilvēki, izvēloties foķegu, bieži vien vadās pēc kaut kādiem kritērijiem, kuriem jāatbilst aparātam. Reizēm tas ir ražotājs, reizēm cena, reizēm kādi tehniski parametri. Iespēja mainīt objektīvu, matrača izmērs, max ISO vai kadru skaits sekundē (jā, ir taču pasaulē sporta fotogrāfi?). Masām parasti pietiek ar mpix skaitu (vairāk - labāk :) vai zoom. Kas - zoom? pavaicājiet un saņemsiet atbildi - zooms ir iespēja pietuvināt objektu. Teleportācijas meistari varbūt arī var, bet kameras operatoram nekas nesanāks. Nu, jūs jau zināt - man ir anāls raksturs. Objekts paliek uz vietas un parasti vienīgā iespēja to pietuvināt ir izmantot pedalizēto transfokāciju, tobiš - pieiet tuvāk. Nu labi, tagad ir XXI gs. un neviens nekur neiet, stacionāri sēž pie ekrāniem un rubījas. Jo lielāks cipars stāv aiz zoom, jo krutāks čuvaks esi, bet normāla alfa tēviņa zoom pārsniedz vidējo vērtību par vismaz 18%. Teorēma pierādīta, varat izpakot maizītes un ieliet kafiju. Kamēr ēdat, es mazliet pastāstīšu, kas ir zoom.
Objektīva svarīgākais parametrs ir fokālais attālums, interesenti definīciju atradīs tīklā, bet mēs aprobežosimies ar populāru šablonu ka FA nosaka, cik plašs skats paveras kameras lodziņā (āāāā). Agrāk objektīvi bija tikai fiksēta FA, pēc tam iemācījās vienā trubā salikt stikliņus tā, ka stāvot uz vietas un kustinot objektīvu noteiktā veidā, mainījās kadrā ietveramā skata plašums neatkarīgi no virziena. Par sarežģīto vienkārši - tas ir tas, ko sauc par varifokālo objektīvu. Tikai mieru, jūs neko neesat nokavējuši, tādu papilnam arī mūsdienās. Tagad seko trika paskaidrojums. Agrāk par zūmu sauca tādu varifokālo objektīvu, kuram mainot fokālo attālumu nemainījās fokuss, bet tagad jebkuru varifokālo objektīvu sauc par zūmu. Tas ir līdzīgi, ja visi pūšamie instrumenti tiktu saukti par taurēm. Nekas, cilvēkiem patīk vienkāršot - atceramies pamperus, kseroksus un kalgonus. Būtībā jau bildes no tā nemainās. Vēl piebilde par zūma labajām īpašībām - ja tas ir platais zūms, kam vienā galā 19 vai 24mm un garajā - 40, 50 vai pat vairāk, tad pie atvērtas diafragmas nelielā attālumā no objekta, uz kura tiek fokusēts objektīvs, var fokusēties garajā galā (tas ir vieglāk) un pēc tam ar slaidu plaukstas kustību iesviest platajā galā - vuaļa, kā saka mūsu draugi otrpus Abrenei. Un parasti zūmi ir ar konstantu gaismasspēju (kā norma, parastiem varifokāļiem garajā galā tā ir zemāka)), kas ļauj vienreiz uzstādīt ekspozīciju (runa par apstākļiem, kad tā nepārtraukti nemainās) un sekot notikumiem, tas pamatā attiecas un M, Tv režīmiem un manuālās zibspuldzes gadījumā. Ak jā, mēs te runājam par objektīviem bez automātiskas diafragmas un pirms-TTL zibeni. Mūsdienās, kad foķegs uzstāda diafragmu, slēdža ātrumu un kontrolē zibspuldzes izspļautās gaismas daudzumu, viss augstākrakstītais vairumam fotoaparātu īpašnieku šķiet ne vairāk interesanti kā turistiem apskatāmās ēkas vēsture. Ar to mēs šovakar arī beigsim, neaizmirstiet savas maizītes.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |