Ilgi nebiju sadūšojies uzzināt, kas tad ir tas Instagrams, bet pēc slavenā darījuma un kautskis uzstāšanās kolēģijas sēdē par bilžu apstrādi, metu slinkumu pie malas. Izrādās, tas ir bilžu publicēšanas serviss - vai nu pie sevis, vai uz kādu no citiem publicētājiem. Labi, izvēle - tas ir labi. Socializācijas aspektu neaplūkosim. Tālāk - The ‘cool’ factor of Instagram is the fact that they have 11 different filters you can use to up the interest of your pix. Even boring photos can look amazing with some of these filters. Skaidrs, visi filtri nelīdzēs, bet ir daži maģiskie. Un Instagram nav vienīgais kas palīdz mainīt bilžu izskatu - esot arī Pixlr-o-matic, Picplz, Phixr, Picnic, Lo-Fi un citi.
Esmu prātojis par šo lietu - kas ir cilvēki, kuriem patīk šādi filtri? Tie, kuri bērnībā bildējuši ar smenu uz sūdīgas filmas? Tie, kuri paši to nav darījuši, bet ir dzirdējuši vecāku stāstus? Protams, filtri neaprobežojas ar smena-look, ļaunumam ir daudz ļaunākas formas - piem. filtrs kas ar telefonu iegūtam attēlam pieliek maliņas "kā filmai" ar kodiem, piem. RVP kas nozīmē Fuji Velvia 50. Manā sapratnē viss ir vienkārši - gribi bildes kā no smenas, paņem smenu un uztaisi bildes. Gribi asu, piesātinātu attēlu ar Velviju - to joprojām var izdarīt 3-4 dienu laikā, neskaitot eksponēšanas laiku. Turklāt nav runa par to, kas ir labāks, bet...tiek nozagts ticamības moments! Kautgan, cilvēki lielveikalā pērk izstrādājumu, kas atgādina kautko, bet patiesībā nav tas - un nekas.
Filtri paši par sevi nav pasaules gals, tā ir iespēja automatizēt rutīnas darbu. Priekš manis problēma ir apstāklī, ka nevis cilvēks automatizē savus rutīnas darbus, bet atsakās no otra svarīgākā posma bildēšanas procesā un ķeras pie pārbaudītām metodēm, kuras ir izdomājis kāds cits. Var jau teikt, ka arī māgsliniegi tomēr izmanto kāda cita ražotu filmu vai aparātu, kāda cita sarakstītu fotošopu (sugas vārds) utt. un visas runas par personisko prizmu ir amatiera naivums. Un visi sižeti jau ir kāda bildēti. Aha, pie kāzu bombilām labi var redzēt, ka automatizēt un standartizēt var ne tikai apstrādi (jeb tās trūkumu), bet arī sižetus, leņķus un pozas, tālāk jau atliek tikai mainīt dalībnieku sejas.
Labi, miers ar filtriem. Te vēl interesants moments - cilvēki, kas iesākuši ar sliktu ciparu aparātu (un līdz samērā nesenam laikam citu nemaz nebija) visādi centās novērst ciparu attēlam piemītošos trūkumus. Pēc tam, kad liekas - bildē un priecājies - viņi sāk censties imitēt filmas izskatu (piem. DxO FP, ASP, SEP). Vot te raz, i vot te - dva! Kā no sērkokiem uztaisīt pimpi, un kā ar pimpi iedegt sveci! Esmu dzirdējis, ka veterāni, kas desmitgades pavadījuši kautkādu redakciju fotokoru štatā, vecumdienās apgūstot ciparbildēšanu, atklāj kautko jaunu un necenšas tur neko imitēt - ņem no tehnoloģijas labāko ko tā dod, un vienām vajadzībām izmanto filmu un citām - digifoķegu. Nujā, es jau necenšos sašķirot kas ir pareizi un kas nav, vienkārši skaļi paprātoju. Tie paši veterāni saka - at the end of the day, it's the image that matters.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |