Bērnībā es gāju skatīties kino uz tuvējo internātskolu, kur reizi nedēļā sporta zālē soli tika salikti rindās, logi aizklāti ar melnu audumu un izrullēts lielais ekrāns. Jāierodas bija savlaicīgi, lai aizņemtu vietas sev un klanam. Ja filma bija ejoša, daļa skatītāju izvietojās uz grīdas un pat zviedru sienas. Reizēm gadījās, ka atveda citu filmu, nekā gaidīts, bet tas vienalga satrauca mazāk, nekā kad filmas vidū pārtrūka celuloīda lenta. Elpojot viens otra pirdienus un mitro drēbju izgarojumus, skatītāji juta līdzi varonīgajiem jūrniekiem cīņā pret XX gs. pirātiem, Gojko Mitiča vadībā aplauza ragus bālģīmjiem un ar visu kalibru ieročiem apšāva fašistus. Ziemā kūrās krāsns, pie tās metāla sāniem varēja sasildīties un tagad malkas sprakšķēšanu ir aizstājusi popkorna kraukšķēšana. Tolaik nevienam neienāca prātā aizliegt ienest zālē savus ēdienus un atnākt ar rožāboliem un cukuriņiem azotē skaitījās labais tonis.
Tas par kino uzpeldēja atmiņā, dzirdot stāstu par 7gadniecēm, kuras mājās uz laptopa skatās Titāniku.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |