Lasot grāmatu, ik pa brīdim pametu skatu uz bērnu laukumiņu, meklējot pazīstamās aprises. Līdz mani uzrunāja puika, piedāvājot nopirkt vecās rotaļlietas, kuras viņš ar draugu pārdodot lai nopirktu rāciju par Ls4.37. Pamāju ar galvu, apsolot aizsūtīt meitu izlūkos. Izvēlētajam mocim izrādījās salauzts pakaļējais ritenis, savukārt helikopteram - propellers. Bet cenas bija atbilstošas, desmit santīmu par plastmasas figūriņu bez kustīgām daļām, nu aptuveni tā. Beigās meitēns pieņēma lēmumu par bruņošanos, izvēloties reaktīvo iznīcinātāju. Puikas noreaģēja zibenīgi - tā vietā, lai izdotu atlikumā 10 santikus, pielika klāt otru iznīcinātāju, tikai bez riteņiem. Abas puses izskatījās apmierinātas.
Puikas ir ģeniāli uzņēmēji. Pirmkārt, ideja kā finansēt rācijas iegādi. Vajadzēja pavaicāt, vai paši izdomāja vai vecāki ieteica, vienkārši interesanti. Otrkārt, sistemātiski apstaigāja visus uz soliņiem sēdošos vecākus ar piedāvajumu - labi saprot, kam ir nauda. Treškārt, sadalīja resursus - viens staigāja piedāvājot, otrs bija veikalā uz soliņa. Ceturtkārt, krievu puikas runāja latviski, paplašinot pircēju loku. Piektkārt, mācēja iepārdot otru, pēc būtības nevajadzīgo rotaļlietiņu. Sestkārt, godīgums - neslēpa defektus.
Kāpēc es te izplūstu sentimentā? Bērnībā pēc pirmā lunaparka apmeklējuma es mūsu dzīvoklī atvēru vietējo izpriecu centru. Par desmit vai divdesmit kapeikām varēja ripināt bumbiņu un atkarībā no cauruma, kurā tā ieripoja, apbalvoju ar plastmasas zobenu un citām mantām, kas man likās liekas un neizmantotas. Šķiet, ka bija arī tukšie caurumi, kuri neko nevinnēja. Dienas beigās ieradās organizētās noziedzības apkarotāji klientu vecāku izskatā un izvirzīja pretenzijas par rūpala likumību, ētiskumu un cenu atbilstību pakalpojuma vērtībai, pieprasot atcelt noslēgtos līgumus. Mamma nobijās, kaunināja mani un nācās atdot visus ieņēmumus. Nu un beigās no manis nekāds uzņēmējs nav iznācis, kaut gan varbūt vajadzēja tikai nelielu impulsu :)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |