lūk izstāstīšu gadījumu:
mežiņā divi krievu puikas ņemas pa kalnu, meita brauc garām ar ragavām bet šiem tas nepatīk. sovsem ohuela, viens nosēc, uz ko es atbildu viņam saprotamā veidā - kakbi sam ne ohujel un prasu - jums tur visi klasē lamājas? vse, mi uže boļšije, seģmoj klass.
Septītajā klasē, bet latviski nerunā, droši vien pāris gadi un spraudīs Georgija lentītes, nesaprotot ko tās nozīmē.
16. marts, 9. maijs - viss ir sajaucies vienā kamolā, galu kuram grūti saskatīt. Vieni kliedz ā, okupanti! otri - da mēs jūs atbrīvojām no fašisma! Ja mēs tagad paskatāmies uz vēsturi, tad to var traktēt visādi. Nemainīgs paliek fakts, ka pēc kara Latvijā sabrauca ļoti daudz citas mentalitātes cilvēku, un patīk tas jums vai ne, bet ar tautu notika tas, ko indivīda mērogā var salīdzināt ar izvarošanu. Mans nolūks nav meklēt vainīgos vai aprēķināt kompensācijas apmērus, bet konstatēt, kas notika jau 90jos.
Tātad, sākot no gadsimta vidus latvieši un kultūra dabūja iekšās, sauca viens otru par Janoviču un Karlovnu, pirmie pārgāja uz krievu valodu un vispār izrādījās nevis kareivīgo jūrasbraucēju, bet līdzenumu zemkopju mantinieki. Tur neko nevar padarīt - zemkopji nevar ātri mainīt dzīvesvietu, reljefs un dabas apstākļi Latvijā arī nepasargā, tātad tie vairāk pielāgojas, nevis cīnās. Tā ir sanācis, ar to arī dzīvosim. Neesam mēs karstie kalnu dēli, nu labi.
Kādas tālāk tiek pieļautas kļūdas? Nebija valsts politikas attiecībā uz ko darīt ar divkopienu sabiedrību. Manuprāt, 90to sākumā vajadzēja uztaisīt šķīstīšanu un tiem, kas runāja latviski un varēja atbildēt uz pieciem jautājumiem no Latvijas vēstures, dot pilsonību, motivējot pārējos steidzīgi apgūt valodu un arī pretendēt uz pilsonību. Kādi bija citi varianti? Balkāni? Oi, draugi, es galīgi neesmu šī varianta piekritējs un gribētu dzirdēt argumentus, ja kāds izvēlas šo ceļu. Šo rezultātu vajadzēja sasniegt mierīgā ceļā, asimilējot krievus uz vella paraušanu, vienlaikus uzstādot mērķus visai sabiedrībai - lai tā butu ekonomikas izaugsme, rūpes par dabu vai jebkas cits kas neizraisa nacionālo naidu. Jā, vajadzēja aizklapēt krievu skolas, atgriežoties pie nacionālajām skolām jau vēlāk, kad tās netraucētu, vairāk kā kultūras kopienas. Vajadzēja motivēt jauktās ģimenes, ar pabalstiem, atvieglojumiem, vienalga kā. Saprotiet mani - es šobrīd nerunāju ka bāleliņam Jānim, kuru vecāki ir audzinājuši un lolojuši TDA paspārnē, ir jākrīt par sarafānā ģērbtās Natālijas upuri vai ka Annai vēlreiz simboliski jākļūst par izvarotās Latvijas simbolu, precotos ar Nikolaju. Nē, šeit ir runa par izdzīvošanu, par tautas apzināšanos kopienas, nevis indivīda līmenī. Gluži kā leikocītiem, vajadzēja aptvert nosacīti svešos un nevis pielāgoties, bet nosvērt svaru kausu savā labā, pašķīdināt aziātiski-sovjetisko gēnu, lai jau pēc 20 gadiem lamāšanās matom un spļaušana uz ielas skaitītos sliktais tonis, lai krievi un citi nelatvieši justos lepni, ka viņi dzīvo šeit un justos piederīgi šai valstij. Tad jau varētu atvērt nelatviešu skolas jeb kultūras centrus, kurās nevis mācītos matemātiku, bet apzinātos senču kultūru - jo es taču nerunāju, ka var vai vajag krievu vai poli pataisīt par latvieti, liekot tam aizmirst savas saknes. Tas jau būtu tas pats, no kā mes bēgām.
Tagad šī iespēja jau ir palaista garām un sasķeltajai sabiedrībai ar šodienas nebūšanām jātiek galā katrai daļai par sevi un kas zin, kā palaistā iespēja vēl atspēlēsies, kad nākamajos spēles līmeņos parādīsies citas figūras.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |