Bērnībā man par Rīgu viss bija daudzmaz skaidrs. Rīga - tas ir veikals Tallina, kurā pēc cīsiņiem jāstāv apnicīga stunda vai divas, un tad vēl "bērnu pasaule", kurā arī bija jāstāv rindās, bet Omīte tur allaž man kautko nopirka. Kautvai elektrisko mikromotoriņu, tad to nevajadzēja izņemt no citādi derīgas rotaļlietas. Leļļu teātrī es vispār biju kautkādā 4jā vai 5jā klasē, to es atcerējos ejot ar savu sešgadnieci uz operu. Tas nu tā, dzīve mežos un pie ūdeņiem man ir devusi vairāk, manuprāt.
Par Rīgu man vēl desmit gadu vecumā nebija skaidrs, kā izskatās Ķengarags un Zolitūde, tie man ir dīvainākie nosaukumi vēl joprojām. Vieta varēja saukties zināmā vārdā vai vismaz ģermānismā. Vārds mikrorajons arī neko neizteica, nu rajons tur, tas taču liels, ar kolhoziem, fermām un pļavām, bet mikrorajonā kautkādas blokmājas. Jugla arī nebija īsti saprotams vārds, bet tur bija augstās mājas kas redzamas jau no Brīvdabas muzeja un kuģīša piestātne uz kuru mēs gājām lai brauktu pie mammas māsas, un ar šiem vienkāršajiem faktiem man pietika Juglas atzīšanai.
Savukārt Mežciems ir pirmā Rīgas nomale bez Juglas, kurā es nonācu - tas jau vēlas zēnības gados, braucu uz kautkādu institūtu meklēt sponsoru studijām. Cik saprotu, tagad tur saimnieko Exigen?
Teika un Imanta ir skaistākie Rīgas daļu nosaukumi, no šodienas perspektīvas. Pārējie latviskie Čiekurkalni, Grīziņkalni, Āgenskalni un pārējie kalni ir vienkārši jēdzīgi ar nelielu Čiekurkalna atrāvienu (atgādinu, ka runājam par nosaukumiem ne vietām). No -ciemiem Purvciems depresīvs, atgādina kautkādus purva ļaudis, bet Pļavnieki man vienmēr saistās ar Plavņiki, viens džeks profenē tā izrunāja. Ā, lūk - Šmerlis, tas jums nav nekāda Mēness pļava vai Vāverīšu līcis, tas ir Šmerlis.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |