beigsies "dziedošās ģīmetnes", kā dzīvot tālāk?
ja riči uzvarēs, tas būs politkorekti; ja nē - tad netaisnīgi.
Vakar pabeidzu aprīkot savu tualeti dārkrūma vajadzībām. Man tā ir bērnības trauma - zenīta, pat smenas, man nebija, un vērot kā uz papīra parādās attēls, es varēju vērot drauga vannasistabā. Kopumā jau tur nekā sarežģīta nav - sajaucam zupītes (tagad jau viss pieejams šķidrā veidā, nav jākrāmējas ar pulveriem), piedzenam attīstītāju uz 20C un tā. No otras puses, visa sāls ir tajā, ka katru reizi ķīmija mazliet atšķiras (mērīšanas precizitāte, temperatūra, oksidācijas pakāpe, vannītes kratīšana) un rezultāts niansēs atšķiras. Iespējams, ka tas ir viens no faktoriem, kas bilžu kopēšanu mazliet padara par mistisku rituālu (vismaz sākumā tā liekas). Atgādināšu, ka mans mērķis ir iepazīties ar procesu, nevis pilnībā atteikties no minilabiem. Viegli var saprast amatnieku (kāzu u.c. pasākumu bombilas, periodikas redaktori utt.) sajūsmu par digitālo procesu - nav jāosta fiksāža, vai jāstrīdās ar drukātāju, vai jāsaņem uz galda paka ar mitrām kopijām. Stāsta, ka tagad esot citas problēmas, bet šoreiz ne par to. Šoreiz par to, ka daudziem cilvēkiem ir kādi pilnīgi neracionāli vaļasprieki (vai hobiji - t.i. dārgi vaļasprieki :), kas nav saistīti ar maizes darbu. Runā, ka palīdzot pret rutīnu, vai kas kuram traucē.
Pieredze un pārdomas gaidīti komentos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |