Lai kā es negremztos par urbānās dzīves mīnusiem, es gribētu dzīvot kādā Japānas pilsētā.
Pagaidām varat papētīt bildes no Tokyo’s Tsukiji Fish Market
Pēdējās dienas nāk ar zināmu vilšanos - kapitālismā būtu jāvar nopirkt ne tikai miesu un balsis, bet arī normālu tējkannu. Tūlīt es uzrakstīšu, kādu es to iztēlojos. Tam būtu jābūt monolītam ņeržavejkas bundulim bez silikona blīves starp sildošo virsmu un sienām, bez ūdens līmeņa rādītājiem, bez iluminācijas, ar manuāli veramu vāku. Man nepatīk plastmasa kas sāk drupt pēc atkaļķošanas ar etiķūdeni, nepatīk ja tējkanna ar laiku sāk laist cauri blīvju vietās un nepatīk automatizētie vāki kas ir pārāk mazi lai iebāztu roku tīrīšanai un veras kad tiem sagribās un vai nolūzt nost.
Mūsu vietējais kapitālisms manu saucienu pēc patēriņa nespēj apmierināt, tā es secinu pēc mājai tuvējo veikalu izpētes. Internetbodes ir vispār kautkas dīvains - bildēs viss izskatās smuki, bet bodē tā pati kanna izskatās kā kitajozu pionieru sasteigts ārpusklases darbs. Man būs jābrauc uz pilsātu? diezvai tur aina ir stipri savādāka.
Runājot līdzībās, man nevajag auto ar krūžu turētājiem, kas pēc garaiņiem māk atšķirt tēju no kafijas un izspīdināt "patīkamu kafijas|tējas dzeršanu!". Mani apmierina stabili strādājošs zemapgriezienu dzinējs ar labu griezes momentu un saprātīgu patēriņu. Man nevajag fotoaparātu, kas ainā atpazīst sejas un kautko tur pielāgo ekspozīcijā. Man patīk mehānisks izstrādājums kas darbojas arī pēc 40 gadiem un kuram reizi gadā nav jāmaina sūda zobratiņš par 100 latiem un nav jātīra matrica par 40 latiem/reize. Bet lietai ir jāstrādā, un ne jau līdz garantijas laika beigām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |